DIEVS IR MĪLESTĪBA

NATĀLIJA SMIRNOVA



“Dievs ir mīlestība” Kristus mums atklāj Jāņa 1. Vēstulē 4. Nod. 16. Pantā, ka Debesu Tēva būtība ir mīlestība. Apustulis Jānis norāda uz Dieva Vārdu: “Dievu neviens nekad nav redzējis, bet no otras puses ir sacīts, ka Kristus atklājis Tēva Vārdu būtību. Nepieciešams pamatīgi noskaidrot un garīgi atrisināt šo jautājumu.
Viss, ko Dievs ir radījis, nevar redzēt savu radītāju. Ne pasaule, ne cilvēce nevar redzēt Dievu. Bet viss, kas Garā piedzimis no Dieva, caur Kristu redz savu Debesu Tēvu: Jāņa Ev. 3. Nod. 6. Pants. Garīgais cilvēks, kas ir Kristū, spēj skatīt Dievu, bet nekāda radīta miesa Dievu redzēt nevar. Garīgi jāatšķir Dieva radība, tas ir, visu ko Viņš uz zemes radījis, no tiem, kas jau garīgi dzimuši no Debesu Tēva. Šo garīgo nboslēpumu dziļi atklāj Apustulis Jānis ar šādu piemēru: Jāņa Ev. 14. Nod. 8-11 Panti.
Filips ir spilgta personība mācekļu pulkā. Viņš pavadīja Glābēju kalpošanas darbā, redzēja brīnumus, zīmes un dziedināšanas. Un tomēr griezās pie Kristus ar vēlēšanos: parādi mums Tēvu. Filips, kā mēs to redzam, no Apustuļu darbiem, bija viens no garīgi jūtīgākiem un spējīgākiem Kristus mācekļiem. Viņam bija sevišķi smalka garīgā individualitāte. Mēs lasām, ka Dieva Gars viņu pārcēla citā vietā. (Apustuļu darbi 8. Nod. 39-40 Panti) Filips atradās zem tiešas Dieva Gara vadības un caur Kristu notika varenas garīgas lietas; daudzas klausītāju sirdis nāca pie Patiesības atziņas.
Bet viņa individualitātē paslēpies bērnišķīgs naivums, ar kādu viņš griežas pie Kristus un lūdz, lai viņam parāda Tēvu. Ar Dieva Gara palīdzību atklāsim šī jautājuma cēloni. Filips šajā laikā bija Kristus lielo brīnumu liecinieks, bet kā Dieva radījums viņš vēl nepazīst Garā Debesu Tēvu. Viņš Kristu vēl nepazina pēc Viņa iekšējās Dievišķās būtības.
Filips nepazina Kristu kā cietošu mīlestību, kas nākusi, lai piepildītu Dievišķo cilvēces glābšanas plānu; lai nomaldījušais bērns tiktu atgriezts pie sava Debesu Tēva un radība atgrieztos pie sava Radītāja. Filips nepazīst, neizprot un nesaskata Kristus būtību. Viņš Dievišķajā Mīlestībā, kas spēja upurēties un ciest par kritušo radību. Viņš pagaidām vēl nesaskata šo Mīlestību Kristus brīnišķajos darbos. Viņam vēl ir aizklāta
Kristus ciešanas jēga un spēka Avots. Kristus atklāj Filipam, kas tas, kas redz Viņu ir redzējis Tēvu, bet ja tas vēl viņam ir garīgi neizprotams, tad lai ņem vērā Kristus lielos darbus, kas liecina ka Tēvs ir Dēlā un Dēls Tēvā.
Dēlā iemiesojusies Tēva griba, kurš piepilda Tēva Mīlestību. Dieva gribu virza Tēva Mīlestība, lai izglābtu cilvēci no pazušanas. Šī pilnīgā Dieva Dēla griba, paklausīgi ejot caur Ģetzemānes un Golgātas pārdzīvojumiem, izcīna Tēva Dievišķās Mīlestības cienīgu uzvaru. Filips visu to redzēja, bet šo pārdzīvojumu un notikumu būtība viņam vēl nebija skaidra un saprotama. Filipa garīgā redze nebija atvērta, lai saprastu Kristus žēlsirdīgās Mīlestības būtību un tādēļ viņš nespēja Dēlā saskatīt Tēva mīlestību! Kristus atklāja Filipam, Tēvs ir Dēlā un Dēls Tēvā. Tēva Mīlestība cilvēcei atklājas Kristus mīlestībā.. Lai raksturotu Dievišķās Mīlestības būtību nepieciešams noteikt Dievišķās Mīlestības atšķirību no cilvēciskās mīlestības. Cilvēce nespēj skatīt Dievu, tāpēc ka tai nav pieejama Dieva Mīlestības būtība. Pat Filips – Kristus māceklis – nespēja garīgi saskatīt Dēlā Tēva Mīlestību!
Cilvēciskā mīlestība koncentrējas ap savu “Es”, kas meklē tikai personīgu iegribu un apmierinājumu. Visas cilvēciskās mīlestības tieksmes, vēlēšanās un mērķi vijās ap savu personību. Cilvēciskā mīlestība pēc savas būtības ir egocentriska (sevis mīlēšana). Cilvēciskā mīlestība ņem vērā tikai savas personīgās laimes nodrošināšanu. Ja arī kristieši atrodas uz šādas pakāpes, tad viņiem trūkst patiesās kristietības dziļums.
Cilvēciskā Mīlestība dzimst jūtās. To veido kaislības un tiek nodota miesai.
Par zemākām dzīvnieciskajām šīs mīlestības pakāpēm nav vispār jārunā.
Cilvēciskā mīlestība ir ārējās pasaules kairinājumu iedarbībā radies jūtu un sajūtu rezultāts, jo visi tās avoti meklējami pasaulē un uz zemes. Labākajā gadījumā cilvēciskā mīlestība spēj sasniegt tikai zināmu morālu līmeni. Viņa nespēj izjust un iepazīt neko garīgu, pārcilvēcisku, pārdabīgu; visi tās jēdzieni saistās ar zemišķo, cilvēcisko un personīgo. Dievišķai mīlestībai nav nekā savtīga, tai neeksistē personīgais “Es”. Dievišķā mīlestība nemeklē personīgo apmierinājumu – taisni otrādi – to caurstrāvo mīlestība pret tuvāko. Tā ir piepildīta ar žēlsirdību un līdzcietību un vienmēr gatava ņemt dalību tuvāko dzīves vajadzībās.
Visi tās mērķi, vēlmes un tieksmes tiek virzītas apkārtējo dvēseļu vajadzību apmierināšanai.
Dievišķā Mīlestība, kura caur Svēto Garu izlejas Kristum patiesi nodotajās ticīgo sirdīs, atklāj pilnīgu atteikšanās ceļu un ļauj nolikt visu pie Kristus kājām. (Ap. Pāvila vēst. Romiešiem 5. Nod. 5. Pants)
Viņa nevēlas dzīvot priekš sevis. Viņa nešaubīgi un bezbailīgi ziedo savu dzīvi par tuvākiem. Dievišķā Mīlestība ieved dvēseli garīgā sfērā kura atšķirta no zemes. Viņa paceļ cilvēku pāri parastajiem cilvēku pārdzīvojumu līmenim un pakāpeniski ļauj izprast visdziļāko Dieva būtības izpausmi, ļauj iepazīt Dievu kā mīlestību.
Dievišķā Mīlestība nekad nevar piedzimt un attīstīties cilvēku jūtās. Tai ar jūtām nav nekā kopēja.
Dieva Vārds atklāj, ka Dievišķā Mīlestība izlejas sirdī. (Ap. Pāvila vēst. Romiešiem 5. Nod. 5. Pants) No šejienes ikviens var noteikt, kāda mīlestība katram ir. Cilvēciskā mīlestība koncentrējas jūtās, bet Dievišķā – sirdī. Ja tīra sirds spēj ciest, tā tad ir mīlestība no Dieva.
Nepieciešams noteikt Mīlestības pirmatnējo Avotu. Dievišķā Mīlestība izplūst no Dieva, tādēļ tā nekad nevar būt mūsu jutekļu rezultāts, tas ir, nākt no ārējās pasaules un zemes dzīves parādībām. Tā nav saistīta ar ārējo pasauli un nav atkarīga ne no kādiem zemišķiem, personīgiem un pasaulīgiem cēloņiem. Dieva Mīlestības būtība ir garīga, pilnīgi brīva no visa zemišķā un nav saistīta ar telpu un laiku; viņa vienmēr ir brīva un iedarbojas garīgi.
Dievišķai Mīlestībai ir izprotams viss garīgais un debešķīgais. Visi tās jēdzieni saistās ar garīgo, debešķīgo un mūžīgo. Ieplūstot cilvēku sirdīs, tā atver sirdis patiesas, dedzīgas un cietošas mīlestības uzņemšanai; tā ļauj maigi un iejūtīgi tuvoties salauztām dvēselēm, tā dziļā līdzjūtībā un izpratnē steidzās pie garīgi radniecīgām dvēselēm. Tā dziedina brūces un sniedz palīdzību nelaimīgajiem. Cilvēciskā mīlestība, ņemot vērā tikai savu personīgo interešu apmierināšanu, spēj atriebties, nodarīt citiem ļaunu un ienīst. Turpretim, Dievišķā Mīlestība vēl tuvākajam laimi un labumu, apklāj visu, tic visam ko saka Dieva Vārds, vienmēr uzticas, nedomā ļaunu, pacieš visu un nemeklē savu labumu. (Ap. Pāvila 1. Vēst. Korintiešiem 13. Nod.) Cilvēciskā mīlestība velk cilvēci uz leju pie zemes un iegrūž grēkā. Dievišķā Mīlestība cilvēci paceļ debesīs, paceļ augstāk prom no zemes. Cilvēciskā mīlestība ir piepildīta ar personīgo vēlmju apmierināšanas interesēm, tā nolaupa cilvēkam spēku, dzīvību, skaistumu – visu, kas cilvēkā ir skaists un cēls un izmanto savu savtīgo interešu apmierināšanai. Cilvēciskā mīlestība sēj vienmēr garīgi aplaupīt, aptraipīt, paverdzināt un saistīt. Tas ir izskaidrojams ar to, ka cilvēciskā mīlestība ir piesātināta ar cilvēciskām jūtām. Dievišķā Mīlestība neatņem, bet dod, viņa vienmēr upurē sevi, atdod dzīvību par saviem draugiem. Pēc savas būtības Dievišķā un cilvēciskā mīlestība ir diametrāli pretējas. (pretēji uzskati)
Cilvēciskā mīlestība ar jūtām tiek nodota miesai, bet Dievišķā Mīlestība no sirds tiek nodota cilvēka garam.
Pakavēsimies pie Dievišķās Mīlestības būtības analīzes-

DIEVS IR MĪLESTĪBA.

No šejienes mums jāvirza savs garīgais skats pie Dieva. Kā izpaužas Dieva Mīlestība uz cilvēci? Tēva Mīlestība izpaudās upurī un ciešanās. Lai glābtu cilvēci, Dievs nešaubījās ziedot vislielāko Upuri. Viņš sūta no debesīm Savu Viendzimušo Dēlu un atdod To par upuri cilvēcei.
Atpirkšana ir kā Dieva mīlestības ciešanu rezultāts. Dievišķā Tēva Mīlestība atklājas caur Dēla un Tēva ciešanām. Kristus cieš un nomirst par cilvēci. Visu ticīgo tēvs Ābraāms pēc Dieva pavēles, ne uz mirkli nešaubīdamies, par Dieva Mīlestību pienes par upuri savu vienīgo dēlu Īzāku. Tas ir spilgts Dieva Mīlestības piemērs, jo Dieva Mīlestības būtība atklājas ciešanās. (1. Jāņa gr. 4. Nod. 9-10 Panti)
Patiesā Mīlestība nav personīgo un zemišķo interešu apmierināšanā, bet atrodoties apvienībā ar Kristu, ciest par dvēselēm; saprotoši mierināt un dziedināt slimās dvēseles: Patiesā Mīlestība atklājas ciešanās! Nekur nav Dievišķā Mīlestība atklājusies tik skaidri kā Ģetzemānē, kur Kristus uzņēmās uz Sevi visu laiku visas cilvēces grēku smagumu – tas bija Golgātas garīgais priekšnams. Golgātā cilvēces Glābējs, piesists krustā par Debesu Tēva nomaldījušos un atkritušo radību. Viņš cieta, lai ar Savām bezgalīgajām, neaptveramām ciešanām un nāvi atklātu caur Sevi slāpstošajām dvēselēm iespēju atrast glābšanu Viņa rētās – Viņa asinīs!
Cik bezgalīga Mīlestība, cik milzīgs Upuris! Dieva Dēls atstāj Debesu godību, slavu un svētlaimi, lai atnāktu virs zemes nevarīga cilvēka izskatā, uzņemoties uz Sevis visas cilvēces tukšumu, grēku un slimības, un to Viņš darīja, lai Savā Dievišķajā Mīlestībā ciešot par pazudušo cilvēci, izglābtu to, kas pieņem Viņa Mīlestību, Viņa ciešanas un Viņa Golgātas Upuri.
Iegaumējiet! Ne jau mēs Viņu mīlam, bet Viņš mūs iemīlēja. Un tā iemīlēja, ka caur Savām ciešanām atnesa mūžīgu atpirkšanu un mūžīgo dzīvību!
Caur Ģetzemāni un Golgātu Kristus mums atklāja ieeju Dieva Valstībā. Atzīstot ka Tēva Mīlestības visdziļākā būtība ir ciešanas, Kristus brīvprātīgi sevi nodeva ciešanām un tādēļ Tēvs Viņu paaugstināja pāri visiem Dieva Dēliem (Vēst. Ebrejiem 1.Nod. 4-5 Panti) Kristus piepildīja Dieva Mīlestības gribu. Arī debesīs, izņemot Kristu, neviens neatradās, kas spētu izglābt cilvēci caur ciešanām un mīlestību. Cilvēciskā mīlestība nav spējīga uzupurēties un ciest. Neatrodot apmierinājumu savām personīgajām tieksmēm, cilvēciskā mīlestība izjūt savās jūtās miesīgas mokas, par ciešanām tai nav ne mazākā priekšstata. Kāds ticīgs sludinātājs ciešanas definēja kā neapmierinātības izjūtu. Tā kā ciešanas pēc savas būtības ir tīri garīgs pārdzīvojums, tad arī to izpratnei jābūt garīgai, tas ir, atbilst tās patiesai būtībai. Šī ticīgā ciešanu izpratne pamatojas uz filozofijas atziņām un atklāj mums viņa pilnīgu garīgo jautājumu neizpratni.
Tas, par ko runā pieminētais sludinātājs, ir vienkārši dvēselīgi miesīga cilvēka iekšējas mokas, kas ceļas no neapmierinātiem jutekļiem. Tāda ciešanu definīcija nav garīga un atklāj mums dvēselīgi miesīga cilvēka sirdsstāvokli, kam vēl trūkst garīgu atziņu.
Ciešanas ir Dieva mīlestības darbība cilvēka sirdī. Mokas un neapmierinātība sakņojas cilvēka jūtās, bet ciešanas piepilda sirdi.

SIRDS IR GARĪGĀS DZĪVES CENTRS.

Svētais Gars sirdī izlej Dieva Mīlestību, (Ap. Pāvila vēst. Romiešiem 5. Nod. 5. Pants) un sirdī atklājas šīs Mīlestības darbība un izpausmes.
Nepieciešams iekšēji ieklausīties, kur īstenībā mūsos koncentrēta dzīvība. Nepieciešams dzīvot sirdī, atstājot galvu un jūtas. Tikai sirdī iespējams pieņemt Kristu, tikai sirdī iespējams izjust patiesu apvienību ar Kristu, un tikai sirdī atrodas iekšēja gara dzīvība un tur izveidojas garīgas saites starp dvēseli un Dievu. Sirdī mēs mācāmies dzīvot saskaņā ar Kristus mīlestības principiem, sirdī mēs mācāmies ciest par tuvākajiem. Dieva Vārds pavēl mums šajā zemes dzīvē izturēties tā, kā rīkojās Kristus. (Jāņa 1. Vēst. 2. Nod. 6. Pants; 4. Nod. 17.Pants) Apustulis Pēteris dedzīgi mūs aicina ņemt dalību Kristus ciešanās un pavēl priecāties par brīnišķo izdevību, ciest par dvēselēm. (Pētera 1. Vēstule 4.Nod. 13. Pants)
No Golgātas krusta, kur Viņš pienaglots par taviem grēkiem, Dieva Dēls griežas pie tevis un aicina ”Ej arī tu, un ciet par savu tuvāko”. Kristus mūs izglābj, lai arī mēs, būdami Kristū, glābtu citus caur mīlestību un ciešanām. Mūsu dzīves mērķim jābūt ciešanām par dvēselēm.
Dieva Vārds mums apliecina, ka mīlestība ir no Dieva un tas, kas mīl, ir piedzimis no Dieva un pazīst Dievu, bet tas, kas nemīl – Dievu nepazīst, jo Dievs ir Mīlestība. (Jāņa 1. Vēst. 4. Nod. 7-8 Panti)
Tēva svētā cietēja mīlestība ir no Dieva un kas mīl ar tādu mīlestību, tas ir piedzimis no Dieva un pazīst Dievu, jo Debesu Tēva Mīlestība caur Svēto Garu izlejas cilvēku sirdīs. (Ap. Pāvila vēst. Romiešiem 5. Nod. 5. Pants)
Jānis mums atklāja, ka tas kas mīl, pazīst Dievu, jo Tēva būtība ir mīlestība. (Jāņa 1. Vēst. 4.Nod. 12 un 16 Panti) Atrodot savu personīgo glābšanu Kristus mīlestībā un ciešanās, mēs iepazīstam šīs lielās cietošās mīlestības būtību, kura nonāca uz zemi ar nolūku izglābt cilvēci.
Savā lielā mīlestībā un ciešanās par bojā ejošo cilvēci, Kristus neuzskatīja to par pazemojumu, ka nācās saskarties ar grēcīgiem cilvēkiem; Viņš atļauj grēciniecei raudāt pie Savām kājām, ļauj tuvoties Sev sievietei, kas ilgus gadus slimoja ar asins sērgu un dziedina to. Farizeji Viņa rīcību notiesāja un nosauca Jēzu par grēcinieku un muitnieku draugu. (Mateja Ev. 9. Nod. 11-13 Panti)
Ar Savu cietošo mīlestības iedarbību Kristus veica šo dvēseļu garīgās pārveidošanas procesu, tuvināja tās Sev un atjaunoja to pirmatnējo veidolu. Kristus atklāj cietošās mīlestības likumu, pie kura mīlestība pārklāj grēku pulku. (Pētera 1. Vēst. 4. Nod. 8.Pants)
Kas daudz mīl, tam arī daudz tiek piedots. Kristus grēku piedošanu vērtē ar mīlestības mērauklu.
Viņš pats cieta un nomira Tēva mīlestības vārdā – lai glābtu dvēseles no pazušanas. Un arī no mums Viņš sagaida tādu mīlestību, lai mēs šīs mīlestības vārdā noliktu visu pie Viņa kājām, visu kas mūs vēl šķir no Viņa, un tad paši pieņemtu un ietērptos Viņa glābjošajā mīlestībā. Pieņemot Viņa mīlestību, mums pašiem jāiedziļinās un jāiegrimst šajā brīnišķā debesu balvā – mīlestībā pret tuvāko. Un šī mīlestība – kā apliecina apustulis Jānis – sasniedz mūsos tādu pilnību, ka soda dienā, kad viss drebēs Dieva svētuma priekšā un viss visums sakustēsies, mums, kas dzīvojam šajā zemes dzīvē, mīlestībā un ciešanās par tuvāko, tad būs garīga drošība un prieks tuvoties soda dienā Dieva tronim, tāpēc ka Viņa cietošā mīlestībā ir mūsu attaisnošana.
Mūsu sirds un mūsu dzīve tad apliecinās, ka Dievs ir Mīlestība!
Cietēja mīlestība soda dienā apklās grēku pulku, cilvēciskās kļūdas un maldīšanos. Bet vai tam, kas nepazīst mīlestību, kas nepieņem mīlestību, kas atgrūž no sevis Kristu un Viņa mācekļu cietēju mīlestību. (Jāņa Ev. 5.Nod. 43. Pants)
Pieņemiet savā sirdī un savā dzīvē šo lielo patiesību un izvediet to dzīvē: Dievs Ir Mīlestība.
Āmen.

Apvienības "Vienotība kristū" oficiālā mājas lapa
Copyright uhendus-kristuses.eu © 2020