EVAŅĢĒLISKAIS ASKĒTISMS UN TĀ ATŠĶIRĪBA NO MIESAS DARBU ASKĒTISMA.

MIHAILS SMIRNOVS



Vārds “askētisms” cēlies no grieķu valodas un tulkojumā apzīmē mācību par miesas prāta nāvi. Tādu jēdzienu šajā vārdā ielikuši kristietības pirmo gadsimtu rakstnieki – askēti un pievienoja to Evaņģēlija mācībai par miesīguma nāvi.
Protestanti un vēlāk arī brīvie ticīgie, kuri atzīst atgriešanos (“sektanti”) askētismu uzskata kā mācību, kas ir sveša Evaņģēlija garam un kam nav nekāda garīga pamatojuma Svētajos Rakstos. Lieli maldi tā domāt par askētismu. No kurienes cēlusies tik ļauna maldīšanās?
Domāju, ka galvenais šādu maldu cēlonis slēpjas paviršajās Svēto Rakstu zināšanās, nepazīstot rakstus pēc Gara, bet tikai pēc burta. Otrais cēlonis šādai parādībai ir tas, ka pašos Svētajos Rakstos nav sastopams vārds “askētisms” bet tur garīgi dziļi tiek attīstīta pati mācība par miesīguma nāvi, nenosakot tai formas un pielietojuma veidu.
Trešais cēlonis, kas daudzus ticīgos ieved maldos un liek būt piesardzīgiem vai noraidošiem pret Evaņģēlisko askētismu, ir nepietiekoša askētisma vēstules pazīšana no tā dibināšanas sākuma. Bet ikviens zināšanu trūkums noved pie maldiem, saka Kristus (Mateja Ev. 22. Nod. 29. Pants)
Ceturtais daudz dziļākais šo maldu cēlonis slēpjas tajā apstāklī, ka ticīgie, pat mācīti teologi neatšķir Evaņģēlisko askētismu no miesas darbu askētisma.
*(Tas izpaudās visdažādākajos veidos: atteikšanās no sabiedrības un aiziešana tuksneša vientulībā, atteikšanās no pilnvērtīgas barības, dažāda veida miesas ciešanām, ceļošana uz svētajām vietām, un citi…)
– Tulkotāja piezīme
Tas radās, kā zināms, daudz vēlāk par Evaņģēlisko askētismu, proti: tikai ceturtā gadsimtā pēc Kristus dzimšanas un neatšķir to arī no mūku dzīves veida klosteros, kas ar savām nepievilcīgajām īpašībām uz cilvēkiem iedarbojas negatīvi. Klosteriem un mūku kārtai būtībā nav nekādu saskaršanās punktu ar Evaņģēlisko askētismu. Mūku dzīve klosteros ir neglīts miesas darbu askētisma izkropļojums, bet miesas darbu askētisms savukārt ir Evaņģēliskā askētisma bāls iemiesojums, jo ir jau pazaudējis savu garīgo pamatu, mērķus un spēku. Miesas darbu askētisms ir saglabājis tikai Evaņģēliskā askētisma iekšējās būtības ārējās formas. Par miesas darbu askētismu un tā garīgās būtības un mērķu atšķirību no “askētisma” esmu nolēmis dot vēl sīkākas un izsmeļošākas ziņas tālāk.
Garīgais Evaņģēliskais askētisms ir Svēto rakstu galvenā un būtiskā mācība, pareizāk: Mācība par miesīguma nāvi un atteikšanos ir pats Evaņģēlijs, tas ir, Kristus un Apustuļa Pāvila mācības būtība.
Nevienai mācībai nav tāds garīgs spēks un dziļums, kā askētismam un tas pavisam nav atdalāms no Evaņģēlija. Neviena cita mācība nav atnesusi tik varenus garīgus augļus, kā askētisms. Evaņģēliskais askētisms ir devis veselu svēto un bezbailīgo mocekļu pulku, kas varonīgi atdeva savas dzīvības par lielajām Kristietības idejām. Kristietība bija tikmēr spēcīga, dziļa un garīgi nesatricināma, kamēr vien eksistēja Evaņģēliskais askētisms, ko dibinājis Pats Kristus. Pirmais un lielākais no garīgiem askētiem šī vārda vistiešākajā nozīmē un ārējā izpausmē bija mūsu Glābējs.
Vecās Derības “Dieva nazīrs” kļuva par Jaunās Derības garīgo askētu, caur to sasniedzot neizmērojamus augstumus un dziļumus garīgās dzīves visdažādākajās sfērās. 

EVAŅĢĒLISKĀ ASKĒTISMA BŪTĪBA

Evaņģēliskā askētisma būtība izpaužas Kristus Vārdos: “Patiesi, patiesi, Es jums saku, ja kristiešu grauds iekrīt zemē un neapmirst, viņš paliek viens; bet ja viņš apmirst, viņš nes daudz augļu.” (Jāņa Ev. 12. Nod. 24. Pants) Kristus divreiz apliecina ka Viņa Vārdi satur sevī dziļu patiesību. Kristus Vārdu galvenā doma ir tā, ka kviešu graudam (ticīgai dvēselei) ir jānomirst lai spētu pienest garīgus augļus. Fiziskā ķermeņa nāve nekādus garīgus augļus nespēj dot, jo nāve pati par sevi ir sods par grēkiem (Ap. Pāvila vēst. Romiešiem 5. Nod. 12. un 21. Panti) Kristus runā par garīgu nāvi. Viņš runā ka mums jānomirst: 1) vecajam cilvēkam (tas ir miesīgumam) 2) pasaulei un 3) personīgajam grēkam. Apustulis Pāvils atklāj Kristus Vārdu garīgo dziļumu un sīki paskaidro, kādam nolūkam ir sev jānomirst (tas ir, ko īsti sevī ir jānonāvē). Kādēļ nepieciešams sev nomirt, paskaidro garīgos cēloņus un atklāj kādu garīgu mērķu dēļ notiek sevis nonāvēšana (atklāj, kas tiek sasniegts caur vecās dabas nāvi) 
Tu nepraša! Ko tu sēji, tas netop dzīvs, ja tas nav miris! (Ap. Pāvila 1. Vēstule Korintiešiem 15. Nod. 36. Pants). Ar šiem vārdiem Apustulis pasvītro, ka mūsu garīgais sējums neuzdīgs, ja mēs paši būsim garīgās nāves stāvoklī, tas ir, ja paši nenomirsim grēkam. Garīgais darbs (sēšana) miesīgā stāvoklī, nekādus garīgus rezultātus neatnes. “Kas no miesas dzimis, ir miesa, un kas no Gara dzimis, ir gars. (Jāņa Ev. 36. Nod.…) Nepieciešams nomirt sev, lai atbrīvotos no iekšējā un ārējā grēka un dzīvotu Dievam un Kristus godam. Tikai nomirušais atbrīvojas no grēka. Ja mēs ar Kristu esam miruši tad mēs ticam, ka arī dzīvosim kopā ar Viņu.” (Ap. Pāvila vēst. Romiešiem 6.Nod. 7-8. Panti). “Patiess ir šis Vārds: Ja mēs esam līdzi miruši, tad mēs arī līdzi dzīvosim.” (Ap. Pāvila
2. vēst. Timotejam 11. Nod.) Ar minētajiem vārdiem Apustulis pasvītro, ka ja mēs nemirstam ar Kristu, tad arī netopam dzīvi caur Viņu. “Jo kamēr dzīvojam, vienmēr topam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu mirstīgajā miesā. (Ap. Pāvila 2. vēst. Korintiešiem 4. Nod. 10-11. Panti) Lai sasniegtu augšāmcelšanos no miroņiem un iepazītu mūsos Viņa augšāmcelšanās spēku mums jāņem dalība Viņa ciešanās. (Ap. Pāvila vēst. Filipiešiem 3. Nod. 10-11. Panti) Apustulis pierāda, ka Jēzus dzīvība nevar mūsos atklāties, ja Jēzus dēļ neesam nomiruši sev. “Tā kā viens ir miris par visiem, tā tad visi ir miruši.” (Ap. Pāvila 2. vēst. Korintiešiem 5. Nod. 15. Pants) Šie vārdi nozīmē: ja Kristus nomiris pār visiem, tad arī visiem, kuru dēļ Viņš nomira ir garīgs pienākums nomirt sev, lai dzīvotu Jēzum. “Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis.” (Jāņa Ev. 13. Nod. 15. Pants) Apustulis Pāvils liecina par sevi, ka viņš mirst ik dienas. (Ap. Pāvila 1. Vēst. Korintiešiem 15. nod. 31. Pants) Dodot piemēru kristiešiem, cik stingri jāizturas pret mūsu Glābēja Vārdiem. No šiem Kristus Vārdiem un Apustuļa Pāvila vārdiem redzams, ka Evaņģēliskā askētisma jēga ir nomirt sev, tas ir, nonāvēt visu grēcīgo. Kā izpaužas šī nāve? Garīgā nāve izpaužas nemitīgā gara cīņā ar miesīgumu. Šo cīņu pavada iekšēja piepūle un garīgs sasprindzinājums, lai novilktu veco cilvēku un viņa darbus. (Ap. Pāvila vēst. Kolosiešiem 2. Nod. 11. Pants; 3. Nod. 9. Pants). Cilvēka lielās ciešanas cīņā ar iedzimto grēku pieaug līdz “Kristus ciešanām” tas ir, ciešanām līdz asinīm. (Vēstule Ebrējiem 12. Nod. 4. Pants) Apustulis Pēteris nosauc šīs ciešanas par bēdu karstumu (Pētera 1. Vēstule 4. Nod. 12-13. Panti) Šīs ciešanas ir tik milzīgas, ka pats apustulis, kurš atklājis sevī šo “nāves un grēka likumu”, šausmās iesaucās: “Es nabaga cilvēks, kas mani izraus no šīs nāves miesas!” (Ap. Pāvila vēst. Romiešiem 7. Nod. 24. Pants) Bet kā Kristus ciešanas pie mums vairojās, tāpat arī mūsu iepriecināšana caur Kristu vairojas. Šī cīņa norisinās nerimstošā grēknožēlā, (Mateja Ev. 5. Nod. 4. Pants) un sāpēs par grēcīgām miesīguma izpausmēm. Jērs nemitīgi aicina Savu Draudzi uz grēknožēlu visos tās stāvokļos. (Jāņa Atklāsmes Gr. 2. Nod. 5., 16. Panti, 21-22. Panti; 3. Nod. 3. un 19. Panti) Atkal un atkal ticīgam cilvēkam par jaunu jānomazgā savas garīgās drēbes Jēra Asinīs. (Jāņa Atklāsmes Gr. 7. Nod. 14. Pants; 3. Nod. 4-5. Panti)

KAS MUMS SEVĪ JĀNONĀVĒ?

Pirmkārt: Mums jānomirst personīgam grēkam. Grēks pats no sevis mūs neatstās, nepieciešams vest neatlaidīgu cīņu ar grēka saknēm mūsu dabā. Kā lai mēs, kas grēkam esam miruši, vēl dzīvojam viņā? (Ap. Pāvila vēst. Romiešiem 6. Nod. 2., 15. Panti)
Otrkārt: Mums jānomirst pasaulei un visam kas ir pasaulē.
“Ja nu jūs ar Kristu esat nomiruši pasaules pirmsākumiem…” (Ap. Pāvila vēst. Kolosiešiem 2. Nod. 20. pants; Jēkaba vēstule 4. Nod. 4. Pants; Jāņa 1. vēstule 2. Nod. 15. Pants; Ap. Pāvila vēst. Korintiešiem 6. Nod. 14-17. Nod.) “… man pasaule Krustā sista un es pasaulei.” (Pāvila vēst. Galatiešiem 6. Nod. 14. Pants)
Treškārt: Mums jānomirst miesīgumam, tas ir vecā cilvēka grecīgajām izpausmēm. Šī cīņa ir pati neatlaidīgākā un nežēlīgākā. “Tā tad, brāļi, mūs vairs nekas nesaista ar miesu, ka mums būtu jādzīvo pēc miesas. Jo ja jūs pēc miesas dzīvojat, tad jums jāmirst. Bet ja jūs gara spēkā darāt galu miesas darbībai, tad jūs dzīvosiet.” (Ap. Pāvila vēst. Romiešiem 8. Nod. 12-13. Panti)
“Bet tie, kas Kristum pieder, ir savu miesu Krustā situši līdz ar kaislībām un iekārēm.” (Pāvila vēst. Galatiešiem 5. Nod. 24. Pants)
Apustulis Pāvils lieto arī citus apzīmējumus tai garīgai darbībai, ar kuru mums jāparalizē vecā cilvēka grēcīgās izpausmes un pēdīgi no tām jāatbrīvojas: jāsit Krustā.
(Ap. Pāvila vēst. Romiešiem 6. Nod. 6. Pants; Ap. Pāvila vēst. Galatiešiem 5. Nod. 24. Pants)
“Nāvē aprakti” (Ap. Pāvila vēst. Romiešiem 6. Nod. 14. Pants)
“Darīt galu miesas darbībai” (Ap. Pāvila vēst. Romiešiem 8. Nod. 13. Pants)
“Novilkt veco cilvēku un viņa darbus” (Ap. Pāvila vēst. Kolosiešiem 3. Nod. 9. Pants)
“Sirds – apgraizīšana” (Ap. Pāvila vēst. Romiešiem 2. Nod. 29. Pants; Ap. Pāvila vēst. Kolosiešiem 2. Nod. 11. Pants)
Apustulis Pāvils miesīguma nāvi vēl nosauc par Kristus apgraizīšanu kuru jāizved pie sevis katram Kristus māceklim, lai atbrīvotos no miesīguma un sasniegtu garīgu stāvokli. Lai atbrīvotos no miesīguma, citu līdzekļu nav. Vecās dabas izpausmju paralizēšanai ir tikai viens līdzeklis – nāve un sevis Krustā sišana.
Par miesīgumu sauc iekšēju grēku, kas radās ar pirmo cilvēku grēkā krišanu, tādēļ dogmatiskajā teoloģijā to sauc par “iedzimto grēku”. Turpretim Apustulis Pāvils to sauc par grēcīgo miesas prātu. (Ap. Pāvila vēst. Romiešiem 6. Nod. 6. Pants; Ap. Pāvila vēst. Kolosiešiem 2. Nod. 11. Pants)
“Nāves miesu” (Ap. Pāvila vēst. Romiešiem 7. Nod. 24. Pants)
“… grēka un nāves bauslība” ” (Ap. Pāvila vēst. Romiešiem 8. Nod. 2. Pants) Un arī: “grēka likuma gūsteknis” (Ap. Pāvila vēst. Romiešiem 7. Nod. 23. Pants) Vecās derības apgraizīšanas rituāls bija Jaunās Derības grēcīgās nāves miesas Kristus apgraizīšanas prototips. (Ap. Pāvila vēst. Kolosiešiem 2. Nod. 11. Pants; Ap. Pāvila vēst. Romiešiem 4. Nod. 2-12. Panti; Mozus Grāmata 10. Nod. 16. Pants; 30. Nod. 6. Pants; Jozuas Grāmata 5. Nod. 2-3. Panti; Pravieša Ecēchiēla Gr. 44. Nod. 9. Pants)

KĀDĒĻ JĀNONĀVĒ MIESĪGUMS?

Miesīgumu jānonāvē vairāku garīgu iemeslu dēļ. Galvenokārt tādēļ, ka tie kas pēc miesas dzīvo, nevar Dievam patikt.” (Ap. Pāvila vēst. Romiešiem 8. Nod. 8. Pants)
Apustulis Pāvils atklāj cēloņus, kādēļ miesīguma dzīve nevar patikt Dievam un kādēļ mums ir jāatbrīvojas no miesīguma.
Pirmkārt, tādēļ, ka miesīgums vienmēr pretojas Garam un nokauj, jebkuru cilvēciskā gara izpausmi. (Ap. Pāvila vēst. Galatiešiem 5. Nod. 17. Pants)
Otrkārt, tādēļ, ka miesīgums vienmēr ir ienaidā pret Dievu un nepakļaujas Dievam (Ap. Pāvila vēst. Romiešiem 8. Nod. 7. Pants)
Tā tad cilvēks, kas dzīvo pēc miesas, atrodas pastāvīgā ienaidā ar Dievu.
Treškārt, tādēļ, ka dzīve pēc miesas prāta noved vienmēr pie garīgās nāves un iznīcības. “Ja jūs pēc miesas dzīvojiet, tad jūs mirsiet.” (Ap. Pāvila vēst. Romiešiem 8. Nod. 13. Pants; Ap. Pāvila vēst. Galatiešiem 6. Nod. 8. Pants)
Ceturtkārt, tādēļ, ka dzīvē pēc miesas iegribām izpaužas grēcīgas kaislības, kas atnes nāves augli. (Ap. Pāvila vēst. Romiešiem 7. Nod. 5-6. Panti; Ap. Pāvila vēst. Galatiešiem 5. Nod. 24. Pants)
Piektkārt, tādēļ, ka miesīgumā ir apslēpts ļaunums, kas sagāna miesu un garu. (Ap. Pāvila 2 vēst. Korintiešiem 7. Nod. 1. Pants)
Sestkārt, tādēļ, ka ar savu miesīgumu mēs kalpojam grēka likumam. (Ap. Pāvila vēst. Romiešiem 7. Nod. 25. Pants)
Septītkārt, tāpēc, ka “vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā” (Ap. Pāvila vēst. Efeziešiem 4. Nod. 22. Pants)
Astotkārt, tāpēc, ka no miesas prāta cēlās iedomība (tas ir, lepnība) (Ap. Pāvila vēst. Kolosiešiem 2. Nod. 18. Pants)
Devītkārt, tādēļ, ka miesīgumā nemīt nekas labs. (Ap. Pāvila vēst. Romiešiem 7. Nod. 18. Pants)
Desmitkārt, tādēļ, ka “miesa un asinis nevar iemantot Dieva Valstību.” (Ap. Pāvila 1 vēst. Korintiešiem 15. Nod. 50. Pants)
Tikai tie, kas sēj garā pļaus mūžīgo dzīvību. (Ap. Pāvila vēst. Galatiešiem 6. Nod. 8. Pants)
Pēc tikko izlasītiem garīgiem cēloņiem nepieciešams nomirt miesīgumam. “Ikviens, kas pie Tā Kunga dzīvokļa pieiet, tam jāmirst.” (4. Mozus grāmata 17. Nod. 13. Pants; Pravieša Ecēchiēla Gr. 44 Nod. 9. Pants)

Apvienības "Vienotība kristū" oficiālā mājas lapa
Copyright uhendus-kristuses.eu © 2019-2021