KAS IR KRISTŪ, TAS IR JAUNS RADĪJUMS

EDVALDS ĪNAPŪ



Ap. Pāvila 2. Vēst. Korintiešiem 5. nod. 17-21 panti.
Kristietības dziļumi ir izteikti Apustuļa vārdos: “Kas ir Kristū, tas ir jauns radījums.” Viss kristietības noslēpums slēpjas iekš tā, kā sasniegt stāvokli Kristū.
Divos vārdos pateikts viss, ko nepieciešams zināt patiesam kristietim. Vairums ticīgo nepievērš uzmanību neizsmeļamam šo vārdu dziļumam. Stāvoklis Kristū – tas ir ikviena patiesa Kristus mācekļa mērķis.
Parasti kristieši pie šiem vārdiem neapstājas un nejautā sev: ko īsti ar šiem vārdiem vēlējās pateikt Apustulis, un kā šos vārdus garīgi izprata pirmie kristieši? Mūsu dienās ārkārtīgi daudz runā par Kristu, daudz spriež par dogmām un dažādām ticības mācībām, bet pilnīgi aizmirst pašu svarīgāko un būtiskāko: kristietības gala mērķi – sasniegt patiesu apvienību ar Kristu, tas ir, stāvokli Kristū. Šīs parādības sekas ir tās, ka daudzi ticīgie šo tekstu garīgi attiecina uz savu sirds stāvokli, pilnīgi neizprotot tā patieso jēgu. Neviens neanalizē šo vārdu būtību un tādēļ teksta pārējie panti paliek neizprasti. Viegli sacīt: atrodos Kristū. Lai atrastos Kristū, vispirms ir jānāk pie Kristus, bet lai pie Viņa nāktu, vispirms Viņš ir jāatrod. Lai atrisinātu jautājumu, ko garīgi nozīmē “atrasties Kristū” , un kā pie Viņa nākt lai reāli sirdī pārdzīvotu sastapšanos ar Kristu. Atrast Kristu nozīmē atrast Viņu Pašu – Viņa Dievišķo personību. Ņemsim piemēru no praktiskas dzīves: Jūs dzirdējāt, ka jūsu lietu spēj aizstāvēt kāda augstsirdīga personība. Ko tad jūs darīsiet? Jūs ievāksiet par viņu ziņas, sameklēsiet adresi un pēc tam dosieties pie viņa personīgi. Tāpat arī garīgajā dzīvē. Nepieciešams garīgi atrast Kristu, tikai tad jūs uzzināsiet, uz kurieni jāiet, lai ar Kristu sastaptos. Dzīvē mēs pārliecināmies, ka neskatoties uz to, ka iztirzātas daudz teoloģiskas tēmas, ļaudis ar to tikai palielina teorētisko zināšanu bagāžu, asina savas prāta spējas spriest par reliģiskām lietam, bet dzīvo Kristu ar visu to, tik un tā neatrod. Kas šeit ir par lietu? Pirmkārt, ļaudis nemeklē Pašu Kristu, bet meklē atziņas par Viņu. Un domājot par Viņu, ļaudis nepazīst Viņu Pašu! Kristus meklēšana sirdī tiek aizvietota ar Viņa meklēšanu prātā; no šejienes cēlusies modernā protestantisma*) mācība, jo dzīvā ticība nesakņojas prātā, bet sirdī… Ņemsim vēl piemēru: lai arī cik daudz zināšanu par kādu personu savāktu, tad visas tās mums nedod patiesu priekšstatu par personu, ja neesam vēl personīgi ar viņu iepazinušies. Sausas teorētiskas prāta zināšanas par personu nevar mums atklāt to, kā reālu indivīdu. Mums būs par Viņu daudz zināšanas, bet nepazīsim Viņu personīgi! Nepieciešams pašiem redzēt šo personu, dzirdēt Viņu, atrasties ar Viņu ciešā kontaktā. Izsakoties psiholoģiski: mums nepieciešams ar Viņu iepazīties ne ar prātu, bet ar sirdi. Vēl jo vairāk garīgajā dzīvē prāta zināšanas nespēj atklāt Dzīvo Kristu! Dzīvo Kristu var atrast tikai ar sirdi. Kas meklē Kristu ar galvu, – tas pazaudē Viņu garīgi! Tas arī ir galvenais cēlonis, kas prāta ticīgos noved pie ateisma, izmisuma, pesimisma. Sirds kristietība noved pie dzīvās sadraudzības ar Kungu, bet tā atklāj garīgo mērķi; atklāj Dieva Valstību iekš mums. (Lūkasa Ev. 17. nod. 21. Pants) 
*Kristus Dievišķās Personības, Viņa brīnumu, atklāsmju un Augšāmcelšanās noliegšana.
Atrast garā Kristu, vēl nenozīmē, ka Viņš jau ir ienācis sirdī! Kristu sirdī spēj uzņemt tikai tas, kas nostājies uz patiesā Kristus ceļa, sastapies ar Viņu personīgi un atvēris sirdi Kristus mācībai.

Tagad jautājums: Kā nākt pie Kristus? Kur ir patiesais ceļš, kas ved pie Kristus? Aiziet pie Kristus var tikai tad, ja cilvēks iet pie Viņa. Stāvot garīgi uz vietas nevar nākt pie Kristus! Saskaņā ar Dieva Vārdu iet pie Kristus nozīmē spert soļus, veicot garīgu piepūli. (Mateja Ev. 2. Nod. 12. Pants; Lūkasa Ev. 16. Nod. 16. Pants)
Dieva vārds mums atklāj, ka šie garīgie soļi izpaužas patiesā, dziļā grēknožēlā par visu pagājušo grēcīgo dzīvi.
Grēknožēla nav grēksūdze, tā nav gadījuma rakstura nožēla, bet tā ir dziļa patiesa sevis tiesāšana un nožēla par grēkiem. (Jēkaba Gr. 4. Nod. 8-10. Panti) Tā nav vecās dzīves labošana, vai atjaunošana! Pie grēknožēlas ar naidu un riebumu tiek izmests viss vecais, grēcīgais, pasaulīgais, sātaniskais un tiek radīts “viss jauns”. (Pravieša Ecēchiēla Gr. 18. Nod. 30. Pants; Jāņa Atklāsmes grāmata 21. Nod. 5. Pants) Nākošais solis pēc grēknožēlas ir atgriešanās. Garīgi tas nozīmē uz visiem laikiem atmest veco grēcīgo pasauli un pilnīgi nodot sevi Dieva rokās. Otrais solis, tas ir, atgriešanās ir iespējama tikai tiem, kuri spēruši pirmo soli. Garīgajā dzīvē lēcienus nav iespējams taisīt. Pirmo soli paveicis tikai tas, kas savu grēknožēlu novedis līdz galam un no Paša Kristus sirdī saņēmis liecību par grēku piedošanu. Kam vecais vēl nav piedots, tas no Kristus nav saņēmis spēku atstāt veco, bet kas nespēj atstāt veco, tas nevarēs iesākt jauno. Tas viss ir loģisks un skaidrs. Nevar notikt atgriešanās bez pabeigtas grēknožēlas… (Apustuļu darbi 3. Nod. 19.-20. Panti; 17. Nod. 30. Pants; 26. Nod. 29. Pants)
Mūsu dienās ir daudz ticīgo, kas novirzās no Dieva Vārda un reliģiskajā dzīvē iet jaunus, personīgus ceļus. Viņi pasludina savus ķecerīgus likumus: 
1) Grēknožēlu un atgriešanos nevajag garīgajā dzīvē pārdzīvot, bet vienkārši ticēt, ka tas jau ir noticis, tā tad tiek mācīts ticēt meliem. Ar to tiek noliegta Dieva Vārda Autoritāte, kas pavēl nožēlot grēkus un atgriezties.
2) Modernie ticīgie māca ka grēknožēlai nav jāseko grēku piedošanas liecība – tā esot vajadzīga tikai ticībā vājajiem. Tā runā tie, kuri savu grēknožēlu un atgriešanos nav noveduši līdz galam un ieved arī citus maldos, viņi sevi attaisno ar to, it kā liecība tiek dota tiem, kam vāja ticība. Kur Dieva Vārdā tā ir teikts? Būtībā tāds personīgs Dieva Vārda traktējums ir Dieva Gara apmelojums, jo Dieva Gars Savā dvēseļu vadībā neiet pretī Svētajiem Rakstiem; bet pēc modernistu cilvēcīgajiem spriedelējumiem iznāk, ka tas, kas patiesi nožēlojis grēkus un garīgi sastapies ar Dzīvo Kristu, kas saņēmis no Viņa liecību un pazīst Sava Glābēja balsi (Jāņa Ev. 1. Nod. 4. Pants); kas visu ir darījis, ko Evaņģēlijs prasa – ka tāds ticīgais ir vājš un mazvērtīgs, bet tas, kas savu grēknožēlu nav novedis līdz galam un nav atgriezies, bet pamatojoties uz pašapmānu uzskata sevi par atgriezušos – tāds ticīgais savu viltus skolotāju izpratnē esot labs un spēcīgs. Vai tas nav garīgs absurds?
Abi moderno ticīgo mācības punkti doti no paša sātana, lai ticīgiem viņu garīgās dzīves sākumā aizvērtu ceļu pie patiesas glābšanas; tādējādi atņemt jebkuru iespēju tālākai garīgai izaugsmei. Abi punkti runā pretīm Dieva Vārdam. Visiem, kas noveduši grēknožēlu līdz galam, Kristus dod liecību par grēku piedošanu. “Kas tic uz Dieva Dēlu, tam ir liecība Viņā.” (Jāņa 1. Vēstule 5. Nod. 10-12. Panti)
Bet saskaņā ar Dieva Vārdu, par ticīgiem var tikt nosaukti tikai tādi, kuri pieņēmuši Kristu sirdī un piedzimuši no Dieva. (Jāņa Ev. 1. Nod. 12-13. Panti) Tas nozīmē, atdzimuši ne no cilvēkiem, bet ticībā uz Kristu atdzimuši no Viņa dzīvā Vārda. (Jāņa Ev. 1. Nod. 18. Pants; Pētera 1. Vēstule 1. Nod. 23. Pants) Ticīgajiem liecība no Dieva jāsaņem šādu iemeslu dēļ:
a) Dvēselei jāzina, vai grēknožēla ir novesta līdz galam vai nē?
b) Vai Dievs ir pieņēmis grēknožēlu vai nē?
c) Vai grēki ir piedoti vai nē?
Saskaņā ar Dieva Vārdu, saņemot liecību no Kristus, ticīgais zina, ka viņa grēknožēla par pagātnē padarītiem grēkiem ir novesta līdz galam, ka tā ir bijusi patiesa, pareiza un tādēļ pieņemta Debesīs un ka tagad dvēsele ir nomazgāta Kristus Asinīs, izglābta un vārds ierakstīts Dzīvības Grāmatā – Golgātas Upuris nav bijis veltīgs! Nesaņemot liecību, cilvēks vienmēr šaubīsies par savu glābšanu, vēl jo vairāk tādēļ, ka viņam nebūs Kristus spēks grēka uzvarai. Un viņa šaubas būs pamatotas, jo pēc Dieva Vārda, tāds cilvēks nevar skaitīties atgriezies! (Jāņa Ev. 3. Nod. 5. Pants)
Ticēt grēku piedošanai, kas nekad nav notikusi, nozīmē ticēt maldiem, un tas agri vai vēlu atklāsies un būs traģiski, ja patiesība atklāsies tikai nāves brīdī, kad jau ir par vēlu, lai labotu jebkādu dzīves kļūdu.
“jūs neticat, tādēļ, ka neesat pārliecinājušies”, saka Dieva Vārds. Ja jau dvēsele nav saņēmusi grēku piedošanas liecību, tad grēknožēla nav izvesta līdz galam, vai nav bijusi patiesa, jeb tā ir bijusi tukša dvēselīga raudāšana, bez dziļas sevis tiesāšanas un patiesas nožēlas grēku dēļ; varbūt tā ir bijusi grēknožēla pēc cilvēciskas sapratnes, kāda piemēram ir, grēksūdze dažādām ticībām. Liecības trūkums ir visdrošākā pazīme, ka ticīgo Kristus vēl nav pieņēmis un tādēļ viņš nespēj uzņemt Kristu sirdī un nevar saņemt Kristus spēku grēka un pasaules uzvarai un atstāšanai. Tādi viltus ticīgie galu galā atgriežas atpakaļ pasaulē un aiziet bojā, ja vien viņi beidzot neatjēdzas un patiesi neatgriežas. Nožēla, skumjas un sāpes par atsevišķiem grēkiem dod dvēselei tikai daļēju grēka smagumu atvieglojumu un iekšēju stiprinājumu, bet tas ātri izgaist.
Pie patiesas grēknožēlas, dvēsele pirmo reizi garā izjūt Paša Kristus tuvošanos. Sāpēm par atsevišķiem grēkiem jāpāraug pilnīgā patiesā grēknožēlā – tas ir visas grēcīgās dzīves un visa sava grēcīgā sirds stāvokļa dziļā nosodījumā. Grēknožēlu pavada savas samaitātības atziņa un ciešanas par savu grēcīgo dabu, kas izpaužas sirds satriektībā un raudāšanā, kas izvesta līdz galam, tiek pieņemta debesīs pēc kuras Kristus dod dvēselei liecību par grēku piedošanu. Un tikai tad ir iespējams nākošais solis, atgriešanās, tas ir, jauna dzīve Kristū, kad viss vecais un grēcīgais ar grēknožēlas palīdzību izmests no sirds. Būt Kristū, nozīmē ne tikai nākšanu pie Kristus, tas ir, ne tikai grēknožēlu un atgriešanos, bet tas nozīmē Paša Kristus pieņemšana sirdī. “Palieciet Manī un Es jūsos.” (Jāņa Ev. 15. Nod. 4. Pants; Jāņa Atklāsmes Gr. 3. Nod. 19-20. Panti) Skaidrs, ka lai sasniegtu stāvokli Kristū, jābūt atbrīvotam no grēcīgās pasaulīgās dzīves “… vai jūs nezināt, ka šīs pasaules draudzība ir Dieva ienaidība?” (Jēkaba Gr. 4. Nod. 4. Pants) Tā tad , ja dvēsele paliek pasaulē , draudzējas ar pasauli un dzīvo grēka dzīvi, tad viņa vēl nav atgriezusies un ir ienaidā ar Dievu. Skaidrs, ka tādā stāvoklī nav iespējams būt Kristū. “Jūs esat Mani draugi” teica Kristus saviem mācekļiem, tiem, kuri visu atstāja un sekoja Viņam. “Neviens nevar kalpot diviem Kungiem”, teica Kristus. Apustulis Pāvils lakoniski formulē stāvokli Kristū: “Kas bijis ir pagājis, redzi viss tapis jauns.” Franču tulkojumā tas sanāk mazliet citādāk. “Visas lietas ir pagājušas, tagad visas lietas kļuvušas jaunas.” Ar to ir pateikts, ka viss grēcīgais ir pagājis un ka tas, kas ir Kristū, ir jauns radījums.
Pievēršat uzmanību: Apustulis Pāvils runā par jaunu radījumu un tālāk paskaidro: “Bet viss tas nāk no Dieva…” (Ap. Pāvila 2. vēst. Korintiešiem 5. Nod. 18. Pants) Apustulis Pāvils atklāj, ka Dievs grēcīgu cilvēku, kas caur grēknožēlu un atgriešanos pieņēmis Kristu, veido par jaunu radījumu, kurā nav un nevar būt nekas no vecā, pasaulīgā. Tādējādi, vai kristietis ar veco, pasaulīgo, grēcīgo raugu drīkst saukties par jaunu radījumu? Skaidrs, ka nē! Lai taptu par jaunu radījumu, ir jāatstāj viss vecais. Jauns radījums, kā paskaidro Apustulis Pāvils ir cilvēka salīdzināšanas rezultāts ar Dievu, kas notiek ar Augšāmcēlušā Kristus starpniecību. Tikai caur Kristu, Dievs salīdzinās ar cilvēku. (Ap. Pāvila 2. Vēst. Korintiešiem 5. Nod. 19. Pants) Tā tad, kas nesasniedz stāvokli Kristū ar to nesalīdzinās un to nepieņem Dievs. Pats Dievs caur Kristu dod liecību par salīdzināšanu un, ņemot vērā Sava Dēla Upuri, nepielīdzina noziegumus tiem, kuri nāk pie Dieva caur Kristu, tiem kuri nožēlo grēkus un atgriežas. Salīdzinoties ar Dievu un atrodoties Kristū, Viņa mācekļi kļūst par Evaņģēlija vēstnešiem un caur grēknožēlu un atgriešanos atklāj Jaunās Derības ceļu, viņi lūdzas: “Ļaujaties salīdzināties ar Dievu!” Apustulis Pāvils atklāj salīdzināšanās garīgo būtību. To, kas nezināja grēku, Dievs ir mūsu vietā sodījis, tas ir, Kristus Golgātas kalnā uzņēmās uz Sevi cilvēces grēkus. Nepieņemot Kristu, mēs nekādā veidā nevaram atbrīvoties no saviem grēkiem, vēl jo vairāk nespējam atbrīvoties no grēcīgā sirds stāvokļa. Pieņemot Glābēju sirdī, šķīstīti grēknožēlas asarās un nomazgāti Kristus Asinīs, mēs kopā ar Viņu saņemam arī Viņa taisnību – Viņa taisnošanu. (Ap. Pāvila 2. Vēst. Korintiešiem 5. Nod. 21. Pants) Mūsdienu kristiešu vislielākie maldi ir tie, ka ticīgie domā, ka esam saņēmuši Kristus taisnošanu bez Paša Kristus saņemšanas sirdī. Tikai tas, kas caur patiesu grēknožēlu un atgriešanos pieņem sirdī Dzīvo Kristu, pieņem Viņa taisnošanu!
Nedrīkst garīgo īstenību aizvietot ar iedomām! Nedrīkst to dzīvo un aktīvo (kas garīgi iedarbojas uz cilvēku) ticību aizvietot ar pasīvu, mirušu, cilvēcisku (kas uz cilvēku garīgi neiedarbojas) ticību, kas cer bez grēknožēlas un atgriešanās saņemt garīgās lietas. Apustulis Pāvils atklāj mūsu garīgās dzīves mērķi – caur Kristu (Viņā) ir jāsasniedz Dieva taisnību. Kad mēs nomirstam savam “Es”, (tas ir vecajam cilvēkam) tad mūsos sāk dzīvot Kristus un caur Viņu iesāk darboties Dieva taisnība.
“… lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšķīgais dienu no dienas atjaunojas.” (Ap. Pāvila vēst. Korintiešiem 4. Nod. 16. Pants) 

Apvienības "Vienotība kristū" oficiālā mājas lapa
Copyright uhendus-kristuses.eu © 2019-2021