KO JŪS MEKLĒJIET DZĪVO STARP MIRUŠIEM?

NATĀLIJA SMIRNOVA



Visas patiesi slāpstošas mūsu laikmeta dvēseles pārdzīvo mokošas sāpes, meklējot Dzīvo Kristu. Pati dzīve mūsdienu ticīgajiem izvirza nepieciešamību atrast dzīves jēgu un mērķi. Bezgalīgi patiesības meklējumi noved dziļās dvēseles pie skaidras atziņas, ka tikai Evaņģēlijs var sniegt atbildi uz visiem mūsu iekšējiem jautājumiem. Dvēseļu ciešanas pavairo vesela virkne pārdzīvojumu un vilšanās par to, ka viņas neatrod dzīvē Dzīvo Kristu. Turklāt nav nevienas kristīgas organizācijas vai draudzes, kas necenstos mūs pārliecināt, ka Dzīvais Kristus ir viņu vidū.
Garīgi nejūtīgas, maz pieredzējušas dvēseles pakāpeniski pierod pie šīs skumjās īstenības un uz visiem laikiem pazaudē cenšanos un cerību atgūt pirmo mīlestību uz Kristu, atrast savu Glābēju patiesi dzīvu un reālu, kam nav vienaldzīgs cilvēku dvēseļu liktenis un kas atbild uz ikviena lūdzēja lūgšanām. Cilvēka ienaidnieka ļaunā darbība izsmalcināti vijas ap šīm dvēselēm lai viņas apstādinātu uz meklēšanas ceļa un neļautu sastapt Dzīvo Kristu. Pasaulīgās kārības, izdevīgi priekšlikumi, slavas un popularitātes sasniegšanas iespējamība sabiedrībā – tas viss apņem šīs dvēseles no visām pusēm. Bet vēl izsmalcinātāka, vēl smalkāka ir tā saucamā ticīgo pārliecināšana, ka Dzīvais Kristus ir jau atrasts un vienmēr ir pie viņiem. Bez garīgas prakses grūti izšķirt kāda gara vadībā runā ļaudis un lētticīgas dvēseles ar prieku pieņem šīs liecības ticībā un bez garīgas pārbaudes novirzās sāņus un zaudē pareizo ceļu pie Kristus un iesūcot sevī visdažādākās maldības nodod sevi un savu dzīvi maldu mācītāju varā.
Uz visām pamatoti radušām dvēseļu reliģiska rakstura šaubām un jautājumiem ir izdomātas daudz un dažādas atbildes ar mērķi ievest dvēseles maldos, uzspiežot tām personīgos uzskatus un pārliecību garīgajos jautājumos. Pirmais, kas krīt acīs pasaules ļaudīm, ir lielā pretruna starp kristīgo augstajiem ideāliem, par ko ar lielu drosmi tiek sludināts citiem un pašu sludinātāju praktiskās dzīves trūkumiem un ēnas pusēm.
Pasaule nevar samierināties ar ticīgo meliem un farizejiskumu. Pasaule prasa, lai tie kas ar vārdiem augstu paceļ Kristus un Evaņģēlija karogu, to apstiprinātu ar savas dzīves atbilstību Kristus mācībai. Šajā ziņā pasaulei taisnība. Pats Kristus mācīja pazīt cilvēkus pēc viņu augļiem. (Mateja Ev. 7. Nod. 20. Pants) Tuvojoties ticīgajiem no šāda psiholoģiskas dabas redzes viedokļa, pasaule, neredzot Kristus atsacīšanās dzīvi, atklāti šaubās, vai Dzīvais Kristus ir viņos. “Svētīgi tie, kas neredz, un tomēr tic” iebilst sātans caur mirušiem ticīgajiem izmantodams Dieva Vārda tekstus. (Jāņa Ev. 20. Nod. 29. Pants).
Ņemiet vērā: visu, kas tādam ticīgam trūkst, viņi šaubīgiem piedāvā saņemt ticībā; citiem vārdiem sakot: vajag ticēt, ka Kristus ir tur, kur viņš patiesībā nemaz nav. Pietiek dvēselei pamatot savu neuzticību ar faktiem no ticīgo dzīves, kas skaidri apliecina, ka viņiem nav Kristus, tūlīt sātans iet tālāk un atkal iebilst ar Dieva Vārda tekstiem: “Kas šaubās, līdzinās vējā dzītam un mētātam jūras vilnim.” (Jēkaba Gr. 1. Nod. 6. Pants). Psiholoģiski tā ir ļoti interesanta parādība – ka šaubīties par sātana apgalvojumiem tiek stingri no viņa noliegts pamatojoties uz Dieva Vārda tekstiem. To pašu veidu pielietoja sātans kārdinot Kristu tuksnesī (Mateja Ev. 4. Nod. 1-10 Panti), pārgrozīdams Dieva Vārda patieso izpratni. Uzkrītoši arī tas, ka sātans rekomendē ticēt Kristus klātbūtnei tur, kur Viņa nav. Kristus, brīdinot savus mācekļus norādīja uz šo parādību, kā uz pēdējo laiku zīmi (Mateja Ev. 24. Nod. 23. Pants). Sātans izdevīgā izpratnē pielieto Dieva vārda tekstus ar nolūku, lai slāpstošās dvēseles galīgi novērstu no patiesības ceļa.
Šāds sātana paņēmiens parasti izdodas pie dvēselēm ar mazu garīgu pieredzi. Varētu likties, ka garīgi pareizi izprast pievestos tekstus būtu ļoti vienkārši.
Pirmais teksts (Jāņa Ev. 20.Nod. 29. Pants) saka, mums Kristum jātic, neredzot Viņu fiziskām acīm. Šeit nav nekas sacīts par obligātu Kristus klātbūtni reliģiskās organizācijās, kur mājo Viņam svešs gars.
Otrais teksts (Jēkaba Gr. 1.Nod. 6. Pants) runā par to, ka šaubīties par Dieva Vārdu un Dieva darbību ir nepieļaujami, bet nekas nav sacīts par to, ka dvēselei jāpieņem viss, ko saka cilvēki, bez garīgas pārbaudes, aklā ticībā. (Pāvila Vēst. Galatiešiem 1. Nod. 8-9 Panti). Ikviens no mums atbildēs Dievam par sevi!
Tātad vissvarīgākajā savas dzīves jautājumā ir jāuzticas Kristum, Viņa Vārdam un var pieņemt tikai tos ticīgos, par kuriem Pats Kristus apliecina, ka viņi ir patiesi ticīgie. Nedrīkst ļaut sevi maldināt un mierīgi aizverot acis, iet pazušanā. Dieva Vārds norāda uz dzīvu un nedzīvu ticību. Pilnīgi skaidrs: kam ir dzīvais Kristus, tam būs arī dzīvā ticība, ticība no Dieva. (Marka Ev. 11. Nod. 23. Pants, Lūkasa Ev. 24. Nod. 5. Pants)
Pamatojoties uz Dieva Vārdu, izanalizēsim dzīvās un nedzīvās ticības būtību, kā arī garīgo iedarbību un rezultātus, kāda piemīt vienai un otrai ticībai.
Pirmkārt, mirušai ticībai nav darbu. Apustulis Jēkabs dod mums garīgi neauglīgās ticības precīzu analīzi, pievedot pilnīgi Apustuļa vārdus šai jautājumā: “Ko tas palīdz, mani brāļi, ja kāds saka tam esot ticība, bet tam nav darbu? Vai ticība viņu var izglābt? Ja brālis vai māsa ir kaili un tiem trūkst dienišķas barības, bet kāds no jums viņiem teiktu: ejiet ar mieru, sildieties un paēdiet, bet nedotu viņiem to, kas miesai vajadzīgs, ko tas palīdz?
Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir nedzīva. Bet kāds varētu sacīt: Tev ir ticība un man ir darbi. Parādi man savu ticību bez darbiem, un es tev parādīšu ticību no saviem darbiem. Tu tici, ka ir viens Dievs, tu dari labi, arī ļaunie gari tic un dreb.” (Jēkaba vēst. 2. Nod. 14.-19 Panti). Apustulis Jēkabs mirušo ticību garīgi raksturo kā sātanisku ticību. Mirušie ticīgie, tāpat kā velni, tas ir ļaunie gari, nenožēlo savus grēkus, kas spēj pārveidot cilvēka samaitāto dabu. No šejienes nedzīvo ticīgo dzīve – tā turpina ritēt vecajā gultnē un to nepavada Dieva mīlestības un dzīvās ticības darbi. Tā viņiem ir vecā – mirusī ticība. Dzīvās ticības būtība atklājas tuvāko mīlestības darbos. Kur nav mīlestības darbu pret Dievu un tuvāko, tur nevar būt ne runas par dzīvo ticību. Ņemsim vēl spilgtākus piemērus. Kristus pievērš uzmanību Caķejam, kurš meklēja sastapties ar Viņu, un saka tādus vārdus: “Caķej, kāp steigšus zemē, jo man šodien jāiegriežas tavā namā.” Caķejs ar prieku uzņēma Kristu savā namā. Un visi kas to redzēja iesāka kurnēt, ka Viņš iegājis pie grēcīga cilvēka. Caķejs apņēmības pilns saka Kungam: “Kungs redzi, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem un ko es kādam esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot.” Jēzus sacīja viņam: “Šodien šim namam pestīšana notikusi..” (Lūkasa Ev. 19. Nod. 2-10 Panti).
Aplūkotais notikums ar Caķeju sniedz mums spilgtu dzīvās ticības piemēru. Grēcinieks, ko apkārtējie ļaudis nicināja, ar prieku uzņem savā namā Kristu, un viņu pārņem dziļas aizgrābtības jūtas Kristus mīlestības priekšā, un patiesa grēknožēla, kas izteikta vārdos: ”.. Un ko es kādam esmu izspiedis, es četrkārt gribu atdot.” Dzīvā ticība vienmēr noved dvēseli pie grēknožēlas darbiem. Aicināt ļaudis tā nožēlot grēkus – tas arī ir Kristus mācekļu uzdevums. (Apustuļa darbi 26. Nod. 20. Pants)
Dzīvā ticība Caķeja sirdī pamodināja mīlestību uz tuvākiem. Pusi no sava īpašuma viņš atdod mīlestības darbiem. Aplūkosim Caķeja darbību no citas puses. Būdams muitnieku virsnieks, bagāts cilvēks, viņš nekaunas visu klāt esošo priekšā parādīt savu Dzīvo interesi pret Kristus personību. Viņš gluži kā zēns, uzrāpās kokā, jo pūlis traucēja ieraudzīt Kristu.
Un arī mums nav jārēķinās ar to, ko sacīs ļaudis un kā viņi novērtēs mūsu apņēmību sekot Kristum. Mūsu stāvoklis un bagātība arī nedrīkst kavēt uz mūsu garīgā ceļa. To visu jāatstāj, lai atrastu Dzīvo Kristu. Caķejs, šis ir tā laika ticīgo acīs nicinātais grēcinieks. Viņš sniedz mums dzīvās ticības paraugu, kas izpaudās visa viņa rīcībā un darbos. Dzīvā ticība pamostoties Caķeja sirdī, piepildīja visu viņa dzīvi. Caķejs saprata Kristu. Vārdu vietā viņš atver Jēzum savu sirdi, to pierādīdams mīlestības darbos. Mazs būdams augumā, viņš izrādījās liels ticībā! Tas pats evaņģēlists dod mums vēl vienu spilgtu darbīgās ticības piemēru, ko atrodam stāstā par farizeju un grēcinieci. (Lūkasa Ev. 7. Nod. 36. Pants). Kāds no farizejiem ielūdza Kristu uz mielastu, un Kristus namā iegājis apsēdās. Tās pilsētas grēciniece uzzinājusi, ka Kristus atrodas farizeja namā, paņēma alabastra trauku ar dārgām zālēm un nometusies pie Jēzus kājām raudot slacināja tās asarām un saviem galvas matiem nožāvēja. Grēciniece skūpstīja Jēzus kājas un svaidīja ar dārgām zālēm. To redzot farizejs pie sevis nodomāja, ja Viņš būtu pravietis tad zinātu gan, kāda sieviete pieskaras Viņa kājām, jo viņa ir grēciniece.. Jēzus norādīdams uz grēcinieci teica farizejam: “Vai tu redzi šo sievu? Es nācu Tavā namā, tu man ūdeni neesi devis manām kājām, bet šī ar savām asarām manas kājas slacinājusi. Tu mani neesi skūpstījis, bet šī kamēr es še esmu, nav mitējusies skūpstīt manas kājas. Tādēļ es tev saku: viņas grēki, kuri bija daudz, ir piedoti, jo tā daudz mīlējusi, bet kam maz piedod, tas mīl maz. Un viņš tai sacīja: Tev tavi grēki piedoti. Tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru.” (Lūkasa Ev. 7. Nodaļa 34-50 Panti). Farizejs izpildīja tikai vienu ārējās dievbijības noteikumu: viņš uzņēma savā namā garāmejošo Kristu, lai kopā ar viņu iebaudītu barību. Farizejs neredzēja Jēzu Kristu – nesaskatīja Viņā dievišķo būtību, viņš pat apšaubīja Jēzus pravieša spējas. Farizejs ir spilgts visu laikmetu mirušo ticīgo piemērs. Viņš stingri ievēro ārējās dievbijības normas, ne par matu nepārkāpdams savas personīgās pašapziņas robežas. Grēciniece tāpat kā Caķejs, pārstāv Dzīvo ticību, kas izpaužas mīlestības darbos. Šī sieviete ar sirdi un garu izjuta ka farizeja namā brīnišķais viesis ir Dieva Dēls. Atbrīvotājs no grēkiem, visas pasaules Glābējs, garīgās dzīvības Devējs. Nežēlojot līdzekļus, viņa iegādājās alabastra trauku ar smaržīgām zālēm un steidzās pie Tā, kas vienīgais var atrisināt viņas dvēseles sasāpējušos jautājumus. Ar mirrēm viņa vēlas svaidīt Tā kājas, Kam nolēmusi atklāt savas noziedzīgās dzīves grēkus, lai ar savas mīlestības aromātu apklātu savas vainas aso smeldzi. Dziļi apzinoties savu noziedzību Dieva priekšā, viņa klusi un neuzkrītoši, uztraukta un pazemojusies, pieiet no muguras pie Jēzus nometoties pie Kunga kājām vairs nespēj apvaldīt asaru straumi. Dziļā grēknožēlā grēciniece atklāj Viņam savu dvēseli. Vārdi nav vajadzīgi, jo viņa tic, ka Visu Zinošais Kungs spēj ieskatīties visapslēptākajos sirds kaktiņos.
Beidzot viņa atrada To, ko meklēja dvēsele – atrada savu īsto vietu, atrada sevi. Asaras un miers līst uz Glābēja kājām un klusi tās slaukot ar saviem matiem viņas dvēselē vienlaicīgi viļņojās ciešanas un prieks. Jauno pārdzīvojumu mulsumā sirds vēlējās paņemt līdz dzīvē gan vienu gan otru! Savu grēku asā izjūta ir aizslēgusi viņas lūpas. Viņa spēj tikai raudāt un liet mirres uz Sava Kunga kājām. Tāpat kā Caķejam viņas mīlestība izpaužas nevis vārdos, bet darbos. Bet grēciniece ir pārspējusi Caķeju! Caķejs ieceļ Kungu par savas sirds un sava nama saimnieku. Sieva atnes pie Sava Kunga kājām visapslēptākās sirds izjūtas, ko cilvēki parasti apslēpj no ļaužu acīm. Viņa atdod Kristum savu sirdi (Salamana pamācības 23. Nod. 26. Pants), pilnu mīlestības, kas tik līdzīga trauslajam alabastra traukam, ar mirrēm, ko viņa atnes Kungam kā simbolu, kā jaunās dzīves ķīlu, ko viņa izšķīrās uzsākt, ja vien Viņš – grēcinieces Kungs – pieņems viņu tādu, kāda viņa ir. Viņa pilnīgi noklust pie Sava Kunga kājām, gaidot sava likteņa izlemšanu. Farizejs, redzot raudošo grēcinieci, nodomāja: “Ja šis būtu pravietis, tad viņš zinātu kas šī sieviete tāda ir, kas Viņu aizskar.” “ Un lūk, šeit ir vairāk nekā pravietis”, atbildēja Kristus (Mateja Ev. 12. Nod. 41-42. Panti).
Bet farizejs nekā neredz un nesaprot no garīgā. Savu garīgo aklumu farizejs attiecina un citiem. Kristus ar savu Dievišķo skatu visu laiku vēroja šīs dvēseles garīgo atdzimšanu, kas tik klusi lēja grēknožēlas asaras pie Viņa kājām, neko vairāk, kā tikai sirdsmieru, neprasot priekš sevis. Viņa bija pilnīgi iegrimusi grēknožēlā, viņa atrauj savu sirdi no grēka avota, ar saknēm izraujot grēku no savas dvēseles dzīlēm un tagad klusi un mierīgi gaida uz Kungu, uzņemot viņa garu un iegrimstot Viņa Dzīvībā. Kristus visu laiku garīgi apsargāja viņas sirds visapslēptākos pārdzīvojumus no uzbāzīgiem un nekaunīgiem skatiem un rupjiem aizrādījumiem, bet tagad, redzot viņas sirds apņēmību uzņemties Viņa krustu un iet atsacīšanās ceļu, Kristus pārtrauc garīgo klusēšanu un saka farizejam: “Sīmani, man tev kas jāsaka”. It kā atbildēdams uz farizeja slepenajām šaubām un tiesāšanu, Kristus atmasko viņa personīgo garīgo stāvokli. Kristus dziļi psiholoģiski un uzskatāmi salīdzina farizeja un grēcinieces attieksmi pret sevi. Kungs lepnajam farizejam dod skaidri saprast cik daudz augstāk par viņu stāv šī nicinātā grēciniece, kas pati sevi tik dziļi pazemoja. Nerēķinoties ar farizeja patmīlību un lepnību, Kristus visu priekšā atmasko viņa garīgo stāvokli, norādīdams, ka viņš pat nav ievērojis Izraēlī vispār pieņemto parašu izrādīt cieņu saviem viesiem ar skūpstīšanu un kāju mazgāšanu. Parādot Jēzum tādu godu – tas bija farizeja pašapziņai par daudz liels upuris. Uzaicinot Kristu, farizejs nevienā lietā nepazemo savu personību Viņa priekšā. Viņš baidās pazaudēt savu farizeja un mājas saimnieka pašcieņu. Viņam nav skaidrības par Viesa personību, un tādēļ nespēj Viņam uzticēt savu sirdi. Taisni otrādi, viņš kritiski novēro To un secina, ka Jēzus nespēj izšķirt cik netīra grēciniece pieskarās Viņam un nolemj, ka Viņš nav pat pravietis, bet ir tikai “mācītājs”.
Uz Kristus jautājumu viņš ar īstu farizeja pašapziņu vēlīgi dod atļauju Kristum izteikties: “Mācītāj saki”. Citiem vārdiem: “Es paskatīšos ko tu teiksi”. Farizejs garīgi ir tālu no visa, kas norisinās viņa acu priekšā. Notika liels brīnums – grēcinieces tapšana par jaunas svētas dzīvības mantinieci, un viņš visu to redzēja! Ārīgās dievbijības piekritējs ir kurls un akls visam patiesi garīgajam un iekšķīgajam. Kristus atklāj grēcinieces dzīvās ticības rezultātu, kā arī farizeja mirušās ticības rezultātu, kas sevi bija nomierinājis paštaisnībā. Tādēļ es tev saku: “Viņas grēki, kuru bija daudz ir piedoti, jo tā daudz mīlējusi, bet kam maz piedod, tas mīl maz.”
Kristus paskaidro farizejam grēku piedošanas garīgo likumību, kas cilvēkam tiek dāvināta saskaņā ar dzīvo ticību, un mīlestību uz Kristu. Šī iemesla dēļ visi mirušās ticības pārstāvji nesaņem no Kristus liecību par grēku piedošanu, jo viņos nedarbojas dzīvā ticība. Viņiem trūkst patiesa grēknožēla un nav mīlestības uz Kristu! Neskatoties uz to, ka Kristus iegāja farizeja namā un runāja ar viņu, mēs nekur neredzam, ka viņā būtu pamodusies dzīvā ticība un mīlestība uz Kristu. Viņš paliek uzticīgs sev un nenokāpj no saviem farizejiskajiem augstumiem.
Grēcinieces dzīvā ticība un grēknožēla pārveido viņu un piepilda ar kvēlu mīlestību uz Kristu. Viņa atdod Kristum savu sirdi, visu grēka smagumu nolikdama pie Kristus kājām. Kristus pievērsdamies grēciniecei saka: “Tev tavi grēki piedoti. Tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru.” Kristus atklāj, ka sievieti izglāba dzīvā ticība, kas izpaudās dziļā grēknožēlā, patiesā atgriešanās un mīlestībā uz Kristu. Viņa atnāca kā liela grēciniece, bet aizgāja taisnota, izglābta ar dziļu mieru sirdī, ko dāvāja Pats Kristus. Caķeja un grēcinieces dzīvā ticība noveda viņus iekšķīgi pie Kristus, un šī sastapšanās ar Kristu bija garīga. Caķejs pārstāja būt Caķejs, viņš kļuva par kristieti, šā vārda vislabākajā nozīmē. Vēloties izpirkt savu vainu līdzcilvēku priekšā, viņš parāda tiem bagātīgu žēlsirdību un to viņš dara Kristus mīlestības dzīts. Sieviete no grēcinieces kļuva par Kristus mācekli. Pie Jēzus kājām atrodoties viņa iepazina patieso Kristus ceļu un skūpstīdama Kristus kājas, viņa arvien dziļāk iegremdējās Kristus Garā un Viņa ceļa būtībā. Viņas mīlestības ārēja izpausme kļuva par dvēseles iekšējo pārdzīvojumu simbolu pie sastapšanās ar Dzīvo Kristu.
Caķejs un grēciniece sastapdamies ar Jēzu, pieņēma Viņu sirdī un izglābās caur Dzīvo ticību uz visiem laikiem palikdama dzīvā garīgā apvienībā ar Kristu. “.. neviens tās neizraus no manas rokas.” (Jāņa Ev. 10. Nod. 28. Pants) Turpretī farizejs nepazina Dzīvo Kristu, lai gan uzņēma Viņu savās mājās.
Kristus neatteicās parādīt viņam šo lielo godu, bet farizejs pat apšaubīja Kristus aicinājumu un redzēja savā priekšā parastu skolotāju. Viņš uzaicināja Kristu, kā to redzam no uzņemšanas veida izturēšanās, vairāk no ziņkārības nekā cieņas. Viņš vēlējās iegūt savu slēdzienu un tādēļ uzmanīgi visu novēroja. Gluži tāpat rīkojās visi mirušās ticības pārstāvji. Viņi tikai ārīgi uzaicina Kristu savā mājā, personīgo interešu dzīti. Ziņkārības vai savtīgo mērķu dēļ, bet savās sirdīs Viņu neuzņem, grēkus nenožēlo un grēcīgo dzīves veidu neizmaina.
Kristus atklāj farizejam, ka Viņš ne tikai kā pravietis redz, kas ir šī sieviete, bet Viņš, kā Dieva Dēls zina visu, kas notiek sievietes sirds dziļumos un vēl vairāk – Viņš zina paša farizeja apslēptās domas un atbild uz neizteiktiem jautājumiem un apslēptu sašutumu. Kristus dod farizejam iespēju pārliecināties par Savu Personību. Viņš atklājas farizejam kā Dzīvs, Darbojošs, Visuredzošs, Kas spēj iespiesties dvēseļu noslēpumos, tāds Kam vara piedot grēkus, un izplatīt ap Sevi mieru. Bet farizejs kā sālsstabs mierīgi, turpina sēdēt un aukstasinīgi klausīties, it kā runa ietu par laiku, bet ne par paša dvēseles stāvokli. Kad pirmo reizi lasīju šo tekstu, es gaidīju ka farizejs salūzīs zem Dievišķā skata un raudādams metīsies pie Glābēja kājām sacīdams: “Redzu ka, Tu esi Dieva Dēls, piedod man!” Bet farizejs, kā redzams, nekust ne no vietas. Viņš pats aizslēdz savu sirdi Kristus Žēlastības gara darbībai. Farizejs ir miris! Pat Paša Kristus dzīvais Vārds viņu neaizskar. Ziņkārībā uzaicinot Kristu iebaudīt pusdienas, farizejs iekšķīgi paliek zināmā attālumā no Kristus. Ārīgi esot sadraudzībā ar Kristu, farizejs garīgi pretojas Viņam un tādēļ paliek mirušā stāvoklī, paliek vientuļš. Farizeja liktenis ir visu to liktenis, kam ir mirusī neauglīgā tukšā ticība. Tādiem cilvēkiem ir negatīva attieksme pret visu patiesi garīgu, reālu, dzīvu, iekšķīgu; tāpat kā šim farizejam. Viņi garīgi ir akli un kurli. Šī iemesla dēļ farizeja tipa mirušie ticīgie noliedz garīgo pārdzīvojumu iespējamību un šaubās par iespējamību arī mūsu dienās saņemt atbildes atklāsmes no Kunga. Viņi nesaprot Svētā Gara vadību. Viņu reliģiski – ateiskais pasaules uzskats izveidoja tāda Dieva izpratni, kura spēks ir izsīcis. Garīgi mirušie arī Dievu padara mirušu! (Lūkasa Ev. 24. Nod. 5. Pants). Saprotama farizeja tipa ticīgo negatīvā un vienaldzīgā attieksme pret visu garīgo. Pieļaut garīgās dzīves īstenības un sadraudzības ar Dieva iespējamību, nozīmētu atklātu sava iekšējā bankrota atzīšanu, bet to neļauj viņa patmīlība, godkāre un lepnība. Biedrojoties zināmu laiku ar tādiem ticīgajiem, es iepazinos ar veselu virkni farizeju un izpratu šo cilvēku tipu. Būdami ticīgi ļaudis, viņi sludina citiem par Dzīvo Kristu paši nekad nepiedzīvodami garā Kristus klātbūtni, pat tad, kad Viņš patiesi atrodas patieso ticīgo vidū. Šo ticīgo garīgā nejūtība un gara trulums ir apbrīnojami. Vēl vairāk apbrīnojama šo ticīgo neatlaidība un stūrgalvība savu mirušo mācību īstenošanā dzīvē, uzdodot tās par Kristus mācību un savu personīgo ceļu par Kristus ceļu, cenšoties to pierādīt ar vārdiem, bet ne ar darbiem. Man nācās būt lieciniecei kā tādam farizejam mēģināja atklāt garīgo stāvokli, lai to ar Dzīvā Kristus spēku izglābtu no pazušanas. Kristus, tāpat kā iepriekš minētajam farizejam, atklāja viņa patieso no cilvēku acīm apslēpto sirds stāvokli, bet viss bija veltīgi. Viņš nesaprata kā atbrīvoties no atmaskojuma un saniknots par to ka visiem ir tapis zināms patiesais sirds stāvoklis, viņš kļuva par niknu patiesu ticīgo vajātāju, un nekautrējās pielietot visnekrietnākos apmelojumus.
Pastāv zināma cerība, ka pasaulīgi cilvēki kādreiz var atgriezties, bet mirušos ticīgos izvest no garīgā strupceļa ir visai grūti. Pat Kristus nespēja pārveidot farizeja dabu, kurš būdams grēcinieces atdzimšanas liecinieks, notikušajam neticēja un palika viņam nepieejamās garīgās sfērās – kritiķa un vērotāja pozīcijās. Kristus atklāj kādu dziļu noslēpumu, kas skar mūsu iztirzāto jautājumu un kas īstenībā atklāsies tikai tiesas dienā: “.. pirmie, (kas paši sevi uzskatījuši par tādiem), būs pēdējie, un kas bija pēdējie, būs pirmie.” (Mateja Ev. 19. Nod. 30. Pants). Pie “pēdējiem” pieskaitāms muitnieks, kurš neuzdrošinājās pacelt acis pret Debesīm, tik liela viņā bija sava grēcīguma atziņa. Caķejs, kas tikai no koka galotnes uzdrošinājās uzlūkot savu Kungu, bet pēc tam pusi sava īpašuma izdalīja nabagiem ar labajiem darbiem lai mazinātu savas vainas apziņu Dieva priekšā.
Un grēciniece, kas tuvojās Savam glābējam no muguras un lēja pie sava Skolotāja kājām grēknožēlu asaru straumes. Kristus iztiesās ļaudis un atdalīs dzīvos no mirušajiem. Viņš notiesās ikvienu, kas nebūs parādījuši dzīvās ticības augļus, mīlestības un žēlsirdības darbus. (Mateja Ev. 25. Nod. 40-46 Panti). Taisnība, ka taisnošanu neiegūstam caur mūsu darbiem, bet tā dāvāta caur Golgātas Upuri, ja pienesam patiesu grēknožēlu un atgriešanos. Bet tādā veidā caur Kristus Asinīm iegūtā taisnošana nes sev līdz Kristus dzīvības patiesus augļus, kas sāk izpausties no grēku piedošanas liecības saņemšanas brīža. “Bet vai tu gribi zināt, tukšais cilvēk, ka ticība bez darbiem ir nedzīva? Līdzīgi kā miesa bez gara ir nedzīva, tāpat arī nedzīva ir ticība bez darbiem.” Psiholoģiski dziļi atzīmē apustulis Jēkabs. (Jēkaba gr. 2. Nod. 20-26 Panti)
Ja kokam nav dzīvības, tad viņš nespēj dot augļus… Mirušās ticības ļaudīm nav patiesā garīgā pamata dzīves ceļojumam. Tādēļ viņi ir garīgi tukši. Kā garīgās dzīves pamats var būt tikai dzīvā ticība. Ne teorētiski, ne abstrakta, ne prāta, vai jūtu, bet ticība kas nākusi no Dieva, kad cilvēks atver savu sirdi grēknožēlā Dieva priekšā. (Marka Ev. 1. Nod. 15. Pants)
Dzīvā ticība atšķiras no mirušās ar darbiem un dvēseles garīgo pārveidošanos, kas apliecina patiesu Kristus dzīvības klātbūtni. Kristus pavēl: “Ticiet uz Dievu.” (Marka Ev. 11. Nod. 22. Pants) Ar šo pavēli Kristus brīdina mūs visus nesamierināties ar cilvēku iedomātu, un tādēļ mirušu ticību. Ticībai jābūt tā piesātinātai ar paļāvību uz Dievu, lai uzņemot Dievišķu būtību, tā taptu dzīva!
Ar kādu garīgo darbību var sasniegt dzīvo ticību? Kristus atklāj: “Nožēlojot grēkus un ticot Evaņģēlijam*” (Marka Ev. 1. Nod 15. Pants) Ar šiem vārdiem viss ir pateikts.
*Evaņģēlijs – tā ir brīnišķīgā Glābšanas vēsts
Patiesa ticība no Dieva dzimst grēknožēlā. Vispirms jāpienes pilnīga grēknožēla un jāpieņem nelokāms lēmums atstāt iepriekšējo pasaulīgo,
grēcīgo dzīves veidu, tikai tad mūsos atklāsies dzīvā ticība no Dieva. Patiesā ticība nenodarbojās ar cilvēcīgām dažādu reliģiju mācībām! Caur ticību no Dieva sirdī dzimst ticība Dzīvajam Kristum, Viņa Golgātas Upurim, Viņa Asins Spēkam, un nostiprinās pārliecība par Dieva Vārda patiesīgumu un visa garīgā reālai eksistencei. Ticība no Dieva ir dzīva. Viņa ir pamats visai tālākai dzīvei sadraudzībā ar Kristu un piepilda ar sevi visu mūsu esamību. Dzīvā ticība pārveido cilvēku, kā mēs to redzējām pie Caķeja un grēcinieces pārdzīvojuma analīzes.
Viss Dieva Vārds piesātināts ar dzīvo ticīgo aprakstiem, kuru darbi un uzticība Kungam arī šodien mums kalpo kā paraugs. Visi Vecās Derības patriarhi ar darbiem apliecināja dzīvo ticību.
Dzīvās ticības būtība un vērtība ir mīlestība, kas darbojās caur ticību, kā mums paskaidro Dieva Vārds. (Galatiešiem 5. Nod. 6. Pants) “Ābraāms, mūsu tēvs – vai ne no darbiem tapa taisnots, ziedodams Īzāku, savu dēlu, uz altāra? Tu redzi, ka ticība ir līdzi darbojusies viņa darbiem, un te darbos ticība ir tikusi pilnīga.” (Jēkaba vēst. 2. Nod. 21-22 Panti).
Apustulis Jēkabs, Kristus draudžu garīgais vadītājs atklāj mums, ka Ābraāma dzīvā ticība veicināja viņa darbus, tas ir, bija it kā nemirstīgs garīgās darbības dzinējspēks. Savukārt, no otras puses, dzīvā ticībā paveiktie darbi, aizvien sakņojoties Dievā, arī pašu ticību pārveido līdz tādai pilnībai, ka Ābraāma garīgā sadraudzība ar Dievu, arī pašu ticību pārveido līdz tādai pilnībai, ka Ābraāma garīgā sadraudzība ar Dievu pāriet no ticības sfēras dzīvā reālā īstenībā. Dievs parādās Ābraāmam un runā ar Viņu. (1. Mozus gr. 17. Nod. 1. Pants)
Ābraāms sasniedz pilnīgu garīgu sadraudzību ar Dievu. Uz tādu garīgo mērķi tiecas visi visu laiku īstās ticības pārstāvji. Kristus Sevi upurēja, lai caur Savu nāvi par jaunu atklātu cilvēcei iespējamību atgriezties pie Dieva un caur Kristu sasniegt sadraudzību ar Dievu. Šāda iespēja paveras tikai ejot pa dzīvās ticības ceļu.
Dzīvā ticība ir stingra pārliecība par lietām, kas neredzamas. (Vēst. Ebrejiem 11. Nod. 1. Pants)
Garīgā Dievišķā īstenība, kas nav skatāma ar fiziskajām acīm, ar dzīvās ticības palīdzību caur Kristu kļūst skatāma garīgi, bet šī brīnišķā ticības īpašība sāk izpausties tikai pēc patiesas grēknožēlas.
Dzīvās ticības garīgā analīze atklāj tās atšķirīgās īpašības.
Pirmkārt, tā nāk no Dieva un ienāk cilvēka sirdī (bet ne galvā) pie grēknožēlas. Dzīvā ticība darbojās visa grēkus nožēlojoša cilvēka dvēselē, un noved to pie pilnīgas atsacīšanās no visa personīgā, un savieno dvēseli garīgi ar Kristu un turpina darboties visā turpmākajā dzīvē, ja vien dvēsele paliek uzticīga Kungam.
Dzīvā ticība paļaujas vienīgi uz Dievu. Visos virzienos tā garīgi ir iedarbīga. Viņa uzticas un cer vienīgi uz Dievu. Dvēsele, kas vadās pēc dzīvās ticības nepaļaujas uz sevi, nepaļaujas uz cilvēkiem, neatkarīgi no viņu kārtas un stāvokļa. Dzīvās ticības attiecības pret Dievu neizmaina līdzekļi, apstākļi vai priekšrocības. Viņa vienmēr lūkojas uz Kristu.
Dzīvā ticība ir brīva no visa zemišķā. Viņa spēj visu atdot otram un atdodot pārējo nešaubīsies par Visspēcīgā Dieva palīdzību.
Dzīvā ticība garīgi atjauno un apgaismo visu mūsu iekšējo garīgo dzīvi novedot to līdz pilnīgai sadraudzībai ar Kristu.
Dzīvā ticība likvidē dvēseles vientulību, vienmēr turot to sadraudzībā ar Kungu.
Dzīvā Kristus tuvums un realitāte tiek uztverta tikai caur dzīvo ticību. Bezcerība, dzīves jēgas un mērķa zaudēšana, izmisums – tas viss uz visiem laikiem tiek izslēgts no dzīvās ticības dzīves. Tā piepilda dzīvi ar mīlestību un uzticību Kungam. Viņa atņem šaubas un nostiprina dvēseļu svārstīšanos, arvien vairāk stiprinot to uz garīga ceļa. Dzīvā ticība māca mūs ar prieku nest vispirms savu personīgo krustu, bet pēc tam arī mūsu Kunga krustu. Caur dzīvo ticību mēs arvien dziļāk savienojamies ar mūsu Glābēja Dievišķīgo būtību un viņā saņemam spēku iet Viņa krusta ceļu. Dzīvā ticība noved mūs nepārtrauktā atkarībā no Kristus un mēs pamazām iemācāmies dzīvot ne savu, atšķirtu no Kristus pašpārliecinātu dzīvi, kura pilna ar miesīgām un dvēselīgām izpausmēm, bet sākam dzīvot dzīvi, kurā viss un iekš visa ir Kristus. (Ap. Pāvila Vēstule Kolosiešiem 3. Nod. 11. Pants)
Dzīvā ticība atklāj patiesajiem Kristus sekotājiem Dzīvo Vārdu, kas iedarbojas kā šķēps, atmaskojot dvēseles iekšējo patieso stāvokli un iegremdējot to dziļā grēku nožēlā, savieno ar personīgu reālu gara sadraudzību ar Kristu.
Kristus atklāj mums dzīvās ticības pazīmes, pēc kurām nosakāmi patiesie ticīgie: “Manā Vārdā tie ļaunos garus izdzīs, jaunām mēlēm runās. Neveseliem tie rokas uzliks un tie kļūs veseli. (Marka Ev. 16. Nod. 17-18 Panti)
Dieva Vārds apliecina, ka mācekļi izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un Vārdu apstiprināja ar līdzi ejošām zīmēm. (Marka Ev. 16. Nod. 20. Pants)
Dzīvā ticība likvidē dažāda veida prāta un materiālos šķēršļus, jo pie Dieva nav cilvēciskas mērauklas. Dzīvā ticība paver nepieciešamību pazemot pašam sevi. Vairāk jānodod sevi garīgai nāvei, lai atmestu personīgo dvēseliski miesīgo dzīvi, un dotu Dzīvajam Kristum iespēju dzīvot iekš mums. (Pāvila vēst. Gal. 2. Nod. 20. Pants ; 5. Nod. 24. Pants) Dzīvā ticība tuvina mūs apustuļu laikmetam, kad visu kristīgo mērķis bija atrast Kristu sirdī. (Vēstule Ebrejiem 3. Nod. 17. Pants) Šī mērķa sasniegšanai tika upurēts viss zemišķais un personīgais: “Bet visi ticīgie turējās kopā un viss tiem bija kopējs; viņi pārdeva savus īpašumus un rocību un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja.” (Apustuļu darbi 2. Nod. 44-45 Panti) “Ticīgo pulks bija viena sirds un viena dvēsele, neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs.” (Apustuļa darbi 4. Nod. 32. Pants) Tāda atsacīšanās no pasaules un visa zemišķā bija iespējama pateicoties tam apstāklim, ka ticīgie bija viena sirds un dvēsele. Lūk, dzīvās ticības garīgais rezultāts! Vai tāda ir mūsdienu ticīgo dzīve? Vai tā sevi parāda ticīgie? Vai dvēseļu vadītāji rāda Kristus mācekļu gaišo piemēru, vai viņi spēj citiem rādīt atsacīšanās dzīvi, un sasniedzot personīgajā dzīvē Kristus ideālu, savienot dvēseles vienotā ganāmpulkā.. “Un būs viens ganāmpulks, un viens pats gans.” (Jāņa Ev. 10. Nod. 16. Pants)
Vai mūsdienu ticīgajos redzamas tās pazīmes, pie kurām Kristus pavēlēja novērtēt ticīgos? (Mateja Ev. 16. Nod. 24. Pants ; Marka Ev. 16. Nod. 17-18 Panti; Lūkasa Ev. 14. Nod. 27-33 Panti) Vai viņi dalās ar trūcīgajiem ticīgajiem ar visu, kas pašiem pieder? Vai viņos ir dzīvā ticība, kas atklājas mīlestības darbos? Aplūkosim, ko māca mūsdienu ticīgie un izpētīsim kādā veidā viņi cer sasniegt glābšanu? Vairums garīgo vadītāju paši īsti nesaprot, kāds ir viņu glābšanas ceļš, jo daudzās lietās tas ir pretrunā ar Svētajiem Rakstiem. Tā piemēram, viņiem šķiet, ka Dieva Vārdā atklāto glābšanas ceļu var sasniegt vienīgi caur ticību, nemaz nerealizējot to personīgajā, praktiskajā dzīvē. Tiek iedvesta pasīva bezdarbīga ticība, ko nepavada garīga piepūle un sasniegumi, kas ir pretrunā ar Kristus galvenajām mācībām un visam Dieva Vārdam.
“Bet no Jāņa Kristītāja laika līdz mūsu dienām debesu Valstībā laužas iekšā, un tīkotāji ar varu cenšas to sagrābt.” (Mateja Ev. 11. Nod. 12. Pants)
“Kopš šī laika tiek pausta Dieva Valstība un ikviens ar sparu laužas tajā iekšā” (Lūkasa Ev. 16. Nod. 16. Pants)
Arī apustuļi pamācot mācekļus, skubināja palikt ticībā, jo “caur daudz bēdām mums jāiet Dieva Valstībā” (Apustuļu darbi 14. Nod. 22. Pants; Mateja Ev. 7. Nod. 13.-14 Panti; Lūkasa Ev. 13. Nod. 2. Pants). Personīgā cilvēciskā ticība ir vienkārša pašpaļāvība un tādēļ tai nevar būt nekādas garīgas iedarbības un rezultātu. Apustulis Jēkabs mums atklāj personīgas, cilvēciskas ticības atšķirību no dzīvās ticības, ko saņemam no Dieva: “Tev ir ticība (vārdos) un man ir darbi. Parādi man savu ticību bez darbiem, (tas ir, savu personīgo ticību, ne no Dieva) un es tev parādīšu ticību no saviem darbiem (ticību no Dieva) (Jēkaba Vēst. 2. Nod. 18. Pants). Ticība, kura uz mums garīgi neiedarbojās savā būtībā ir nedzīva. Bet ticīgie savos spriedelējumos iet vēl tālāk. Tas ir par maz, ka pretēji Dieva Vārdam tiek noliegta garīgās cīņas un piepūles nepieciešamība, viņi vēl iegalvo jaunatgrieztiem ticīgiem ticēt it kā mūsu personīgā glābšana notikusi jau Golgātas kalnā un lai izglābtos ir nepieciešams vienīgi ticībā šo patiesību pieņemt, tādējādi apejot grēknožēlas un atgriešanās nepieciešamību. Tādā veidā pārliecināti, ticīgie notic meliem un sāk patiesi domāt, ka viņi ir atgriezušies (kas nevar būt patiesa dzīva ticība, jo viņi iedomājas savā dzīvē notikušu to, kas būtībā vēl nav noticis). Vēl vairāk viņi domā, ka ir jau izglābti un sauc sevi pat par Dieva bērniem. Lai gan Dieva bērns ir tikai tas, kas piedzimis no Dieva. (Jāņa Ev. 1. Nod. 12-13 Panti) Jā, tā ir patiesība, ka Kristus Sevi ir upurējis mūsu grēku dēļ. Bet ir nepietiekoši vienīgi iedomās pieņemt glābšanu un šo patiesību pielietot savā dzīvē tikai tādēļ, ka Kristus ir Sevi upurējis un cietis visu cilvēku dēļ. Par to nav šaubu, ka Kristus ir cietis par ikvienu grēcinieku, taču mūsu glābšana netiek atrisināta iedomu ceļā, un tā netiek dāvināta mirušajiem ticīgiem, jo tas nesaskan ar Dieva Vārdu. Caur Kristus Asinīm mēs saņemam taisnošanu, bet ar Kristus dzīvi, tas ir ar dzīvi kas saskan ar Kristus mācības garu, mēs caur Kristu tiekam glābti. (Ap. Pāvila Vēstule Romiešiem 5. Nod. 9-10. Panti; Ap. Pāvila Vēstule Kolosiešiem. 1. Nod. 14. Pants)
“… Gādājiet ar bijāšanu un drebēšanu par to, ka topat svēti.” (Ap. Pāvila Vēstule Filipiešiem 2. Nod. 12. Pants) Pievestais Dieva Vārda teksts saka, ka mūsu glābšana atrodas pašu rokās, un ka ar ticēšanu un drebēšanu jādzenas uz to, lai Kristus Asins spēks varētu darboties mūsu sirdī. Un vēl: “… pienākusi stunda celties no miega. Jo tagad mūsu pestīšana ir tuvāk nekā toreiz, kad kļuvām ticīgi.” (Ap. Pāvila Vēstule Romiešiem 13. Nod. 11. Pants) No šejienes redzams, ka pieņemot ticību mēs tikai tuvojamies glābšanai, un tādēļ nedrīkst apgalvot, ka jau tūliņ pēc atgriešanās esam sasnieguši glābšanu. Tie ir mūsdienu ticīgo vislielākie maldi. Ticīgie neatšķir divus pavisam dažādus jēdzienus: taisnošanu un izglābšanu. Taisnošanu, kā žēlastības dāvanu saņem ikviens grēcinieks, kas nožēlo grēkus un atgriežas, par ko Kristus viņam sirdī dod grēku piedošanas liecību. Bet glābšana, kā saka Kristus, mums jāsasniedz ar cīņu un piepūli, un tā izpaužas kā Kristus dzīvības un žēlastības pārpilnība. (Mateja Ev. 11. Nod. 12. Pants; Lūkasa Ev. 16. Nod. 16. Pants) Grēcinieces garīgā atdzimšana šo patiesību apstiprina. Vispirms Kristus piedod viņai grēkus. Viņš attaisno to caur Savu taisnību. Tālāk Kristus apliecina, ka viņas dzīvā ticība ir pārveidojusi to ar Kristus dzīvību un tagad izglābj caur sirsnīgiem mīlestības darbiem, par ko Kristus skaidri saka: “… Viņas grēki, kuru bija daudz, ir piedoti, jo tā daudz mīlējusi.” (Lūkasa Ev. 7. Nod. 47. Pants) To, ko citas dvēseles sasniedz daudzus gadus, grēciniece ar patiesu grēknožēlu un atgriešanos panāca pavisam īsā laika sprīdī. Viņa atnāca no pasaules, kaislību un vētras apņemta.
Bet pie Kristus kājām tas viss ar riebumu un ienaidu uz visiem laikiem tika izmests no sirds, lūkojoties vienīgi uz Kristu, viņa sagaidīja no Tā savu glābšanu un Kristus, atbildot uz grēcinieces Dzīvo ticību, pārveido visu viņas dabu, garā nomazgādams to Savās Asinīs un dāvādams Savu brīnišķo mieru, iekšēju un nesatricināmu. Kā jūra pēc vētras atspoguļo savos mierīgajos ūdeņos debesu zilgmi un mirdzošo sauli, tāpat grēciniece atspoguļoja savā sirdī Kristus mieru. Un Viņa dzīvība atklājas sirdī! Ne tikai ticības dēļ Kristus piedeva grēciniecei grēkus, bet arī par Svēto mīlestību uz cilvēces Glābēju! Daudzi moderno mācību par glābšanu tikai caur ticību (bez grēknožēlas un atgriešanās) pamato uz Kristus Vārdiem: “Tava ticība tev palīdzējusi.” Izraujot šos vārdus no teksta un atdalot tos no kopīgās garīgās jēgas, modernisti ieliek viņus savas jaunās mācības pamatā, nerēķinoties ar to, ka grēciniece, uz ko attiecas šie vārdi, pienesa patiesu dziļu grēknožēlu un atklāja sirdi Jēzum. Viņi nerēķinās arī ar citiem tekstiem, kas prasa grēknožēlu un atgriešanos. Ignorējot Dieva Vārda tekstus nevar sasniegt patiesību. Ar nepareizi pielietotiem tekstiem viņi attaisno savu mirušo ticību, ticību bez mīlestības darbiem. (Ap. Pāvila Vēstule Galatiešiem. 5. Nod. 6. Pants) Tikai tāda ticība, ko pavada Kristus mīlestība, attaisno sevi! Vesela virkne Dieva Vārda tekstu apstiprina, ka dvēseles glābšana notiek ne tikai caur patiesu grēknožēlu un atgriešanos, bet reizē ar to dvēselei jāsavienojas ar Kristus Dzīvību. Kristus Dzīvības klātbūtne apliecina, ka dvēsele patiešām pilnīgi sarāvusi saites ar pasauli un visu zemišķo un seko pakaļ Kristum. (Ap. Pāvila Vēstule Romiešiem 5. Nod. 10. Pants; Ap. Pāvila 2. Vēstule Korintiešiem 4. Nod. 10. Pants; Jāņa 1. Vēstule 5. Nod. 12. Pants)
Iedomāties sevi kā izglābtu, un nebūt savienotam ar Kristus dzīvību, nozīmē būt pretrunā ar visu Dieva Vārdu. Dvēseļu pārliecināšana, ka viņas jau ir saņēmušas grēku piedošanu bez grēknožēlas un atgriešanās neatbilst patiesībai. Vienīgi Dievs, kas pārzin sirds dziļumus, zina to momentu kad dvēsele novedusi savu grēknožēlu līdz galam un ir garīgi nobriedusi liecības saņemšanai no Dieva par grēku piedošanu. Kā piemērs kalpo grēku piedošana grēciniecei un citām dvēselēm, kas nožēlojušas grēkus pie Kristus kājām. Neviens ticīgais, cik liels tas arī nebūtu, nespēj dot grēku piedošanu. Tās ir Kristus sevišķas tiesības, kas cietis un nomiris mūsu dēļ. (Ap. Pētera 1. Vēstule 2. Nod. 24. Pants; Pr. Jesajas Gr. 53. Nod. 5-6 Panti)
“… viens Starpnieks starp Dievu un cilvēkiem – cilvēks Jēzus Kristus, kas Sevi pašu ir nodevis par atpirkuma maksu visu labā.” (Ap. Pāvila 1. Vēstule Timotejam 2. Nod. 5-6 Panti)
“… Jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” (Apustuļa darbi 4. Nod. 12. Pants)
Dieva Vārds apliecina mums par to, ka Kungs Pats dod dvēselei iekšēju liecību par grēku piedošanu un mūžīgās dzīvības saņemšanu. (Ap. Pāvila Vēst. Romiešiem 8. Nod. 16. Pants; Jāņa 1. Vēstule 5. Nod. 9-11 Panti; Jāņa Atklāsmes Grāmata 6. Nod. 9. Pants) Analizējot moderno mācību par izglābšanos vienīgi caur ticību, jāatzīmē sekojošie trīs momenti:
1. Sludinātājs ar savu personīgo iespaidu iedveš un pārliecina dvēseli, ka tai bez grēknožēlas un atgriešanās ir piedoti grēki. Tanī pat laikā Dieva Vārds saka: “Ja neatgriezīsieties, visi tāpat tiksiet nomaitāti.’’
2. Sludinātājs pārliecina dvēseli, ka tās glābšana jau notikusi Golgātā un tādēļ nekāda personīga garīgā piepūle un garīgie sasniegumi nav vajadzīgi. Turpretī Kristus apliecina pretējo: “.. līdz šim laikam debesu Valstībā ar varu laužas iekšā ..”
3. Moderno ticības virzienu Mateja Ev. 11. Nod. 12. Pantā Sludinātāji stingri noliedz “savām” dvēselēm šaubīties par savu viltus atgriešanos un viltus glābšanu. Viņi paniski baidās no tā, ka “viņu” dvēseles apmeklētu citas organizācijas garīgās sapulces, labi apzinoties, ka viņu dvēseles ir pārliecinātas no cilvēkiem, bet ne izglābtas no Kristus. Mākslīgi ievestas visdziļākajos maldos, kas ir pretrunā ar visu Dieva Vārdu. Šīs dvēseles izmaina tikai savus uzskatus, pārliecību un ārējo dzīvi. Neizvedot grēknožēlu līdz galam, dvēseles nepārdzīvo iekšēju garīgu pārveidošanos. Viņu sirdis paliek vecās, grēcīgās, un pateicoties šim apstāklim, viņu iekšējā dzīve turpinās pa veco gulti; un tikai ārīgi tiek nomaskēta ar dievbijības masku. Modernās mācības dvēseļu iekšējai dzīvei postošas ir tādēļ, ka tās tiek pilnīgi novērstas no dzīvās patiesās sadraudzības ar Kristu. Sludinātāju ietekmētās dvēseles no personīgās pieredzes zina, ka aklā ticībā pieņemtā grēku piedošana un glābšana nedod Kristus dzīvību un spēku, kas nepieciešams cīņā pret grēku ko var saņemt tikai patiesi atgriežoties. Cilvēku ietekme, pārliecināšana un piedošana neko neizmaina dvēseles iekšējā pasaulē, un tādēļ tāds cilvēks, kas nav garīgi atdzimis, nevar atstāt grēku un uzsākt jaunu dzīvi. Kristus skaidri un noteikti runā par nepieciešamību piedzimt no augšienes, bet saņemot grēku piedošanu vienīgi “ticībā” dvēseles agri vai vēlu atgriežas atpakaļ pie iepriekšējiem grēkiem, netikumiem, kaislībām.
No šejienes ceļas masveidīgas “atkrišanas”, jo dvēseles vienkārši atgriežas atpakaļ vecajā dzīvē. Sevišķi spilgti redzama moderno mācību postošā ietekme uz jaunatni.
Pamodināta, tā sāk sirsnīgi un dedzīgi nožēlot grēkus, taču sludinātāji apstādina jaunās dvēseles un pārliecina, ka atgriešanās panākama tikai caur ticību. Pārtraucot grēknožēlu, dvēseļu garīgie meklējumi apsīkst un tās drīzumā atkal atgriežas atpakaļ pasaulē un pats ļaunākais ir tas, ka viņas iegrimst vēl lielākā tumsā (Ap. Pētera 2. Vēstule 2. Nod. 20-22 Panti) un dzīvo atklātos grēkos. Nepieciešams vērst uzmanību uz Evaņģēlija pievestajiem piemēriem. Piemēram, Kristus dažādās atbildes, raksturo dvēseļu dažādo briedumu stāvokli. Kristus vārdi vienmēr atbilst dvēseles iekšējam stāvoklim, jo Viņš zināja visu, kas notiek cilvēkā. (Jāņa Ev. 2. Nod. 25. Pants) Dažāda rakstura personības dažādi nobriest garīgai dzīvei. Arī šodien ir dvēseles, kas tikpat dedzīgi, ātri un apņēmīgi izved savu grēknožēlu un atgriešanos, kā to izdarīja grēciniece. Citas nevar tik strauji un vairums dvēseļu nespēj reizē ar grēknožēlu atgriezties, tas ir, pie grēknožēlas viņām vēl nav drosmes atsacīties no visa, lai sekotu Kristum. Tādas dvēseles tad arī nevar uzskatīt par atgriezušajām. Skaidrs, ka atkarībā no gatavības pakāpes, dvēseles būs dažādos sirds stāvokļos un dažādās dzīves pakāpēs. Kristus pieņem tikai tādu grēknožēlu, kur ir patiesa sagrauztība savu grēku dēļ, un sevis tiesāšana, un kas nobeidzas ar apņēmību sākt jaunu dzīvi savienībā ar Kristu.
“Skumstiet bēdās, gaudojaties un raudiet, jūsu smiekli lai top pārvērsti vaidos un jūsu prieki skumjās.” (Jēkaba Vēstule 4. Nod. 7-10. Panti; Pr. Jesajas Grāmata 1. Nod. 15-21 Panti) Dieva Vārds prasa no atgriezušās dvēseles jaunu dzīvi sadraudzībā ar Kristu, tas ir, (Mateja Ev. 3. Nod. 8. Pants; Apustuļa darbi 26. Nod. 20. Pants) atgriešanās augļus. Kristus, pie atgriešanās dodot dvēselei liecību par grēku piedošanu, dod tai arī nepieciešamo spēku cīņai un uzvarai pār grēku. “…mēs pāri pārim uzvarām caur to, kas mūs mīlējis.” (Ap. Pāvila Vēstule Romiešiem 8. Nod. 37. Pants).
Jaunām atgrieztām dvēselēm ir jāievēro ka, turpmāk nedrīkst novērsties no patiesības ceļa, kas atklāts Dieva Vārdā un ka caur grēku nedrīkst saraut to Dzīvo sadraudzību un vienību ar Glābēju, kas izveidojās grēku piedošanas momentā. Ar grēku piedošanas liecību Kristus apstiprina, ka Viņš personīgi ir pieņēmis dvēseles grēknožēlu. Tāda cilvēka vārds tiek ierakstīts dzīvības grāmatā debesīs. Pati galvenā un svarīgākā garīgās kustības “Apvienība Kristū” atšķirība no citiem reliģiskiem virzieniem ir tā, ka mūsu Savienība pamatojoties uz Dieva Vārdu prasa personīgu, dzīvu un reālu dvēseles apvienību ar Kristu, kura atklājās pēc patiesas grēknožēlas un atgriešanās. (Jāņa Atklāsmes Gr. 3. Nod. 9-20 Panti). Pārliecinātās dvēseles sadalās divās kategorijās. Pie pirmās pieder tās patiesās slāpstošās dvēseles, kas nevar iekšēji samierināties ar savu viltus atgriešanos, redzot liekulību un melus savā, tā saucamā garīgajā dzīvē. Šīs dvēseles aizvien vairāk pārliecinājās par pretrunu starp lielo kristieša aicinājumu un faktisko dzīvi grēkos, trūkumos un kaislībās. Pie otrās kategorijas pieder farizeju tipa dvēseles, kuras nemaz nemulsina un neuztrauc personīgās dzīves pretruna ar evaņģēlisko ideālu. Viņas mierīgi apvieno ārējo dievbijību ar šīs pasaules grēku dzīvi. Šīs grupas dvēseļu iekšējais stāvoklis raksturojas ar pašapziņu, pašapmierinātību, patmīlību un pašiedvesmu. Mūsu dienās daudzi ticīgie apgalvo, ka viņi ir atgriezušies, pamatojoties vienīgi uz mākslīgas pašiedvesmas un pašapmāna. Skaidrs, ka no iedomātās atgriešanās var būt tikai šķietami augļi! Piedāvāt sev to, kas nav personīgā dzīvē pārdzīvots un sasniegts, nozīmē dzīvot šķietamu un neīstu ticības dzīvi. Tikai Kristus, bet ne garīgie darbinieki un arī pats cilvēks nespēj piedot grēkus nožēlojošai dvēselei un nevar dot liecību par grēku piedošanu. Lai saņemtu liecību sirdī ir jāizpilda Dieva Vārdā atklāto nosacījumu: jānožēlo grēki un jāatgriežas (Apustuļu darbi 3. Nod. 19-20 Panti; 26. Nod. 20. Pants) Lētticīgām, bezrūpīgām un kūtrajām dvēselēm izliekas visai pievilcīga modernā mācība, kas bez šaubām izgudrota no paša sātana. Kas var būt vienkāršāks un vieglāks par sātanisko ticību, bez iekšējas piepūles un sasniegumiem – vienā acumirklī neatgrieztu dvēseli pārvēršot par Dieva bērnu? Vai tie nav smalki izstrādāti valgi dvēseļu pazudināšanai? Kāds no mūsdienu ticīgiem uzdeva man jautājumu, kas atklāj cik tālu spēj aiziet nost no Dieva Vārda patiesībām, pieņemot moderno mācību par taisnošanu vienīgi caur ticību. Jābrīnās, kādēļ apustuļi un svētie, kas tik daudz un ilgi cīnījās, pūlējās un cieta garīgo sasniegumu vārdā, nenonāca pie tik vienkāršas domas, saņemt savu glābšanu ticībā? Kādēļ viņiem bija tik ļoti garīgi jācīnās un jācieš par grēku, pat līdz asinīm?
Pateicība Kungam, ka apustuļi nenodarbojās ar sātanisko paļāvību, bet patiesi soli pa solim sasniedza savā personīgajā dzīvē glābšanu un Kristus svētumu.
Augšā pievestais jautājums ir mirušās ticības rezultāts. Tas ir nekaunīgs un patvaļīgs tādas pašpārliecinātas dvēseles spriedums kurai tukšas iedomas aizvietojušas dzīvo ticību. Neko garīgi nesasniegusi viņa ņemas pat tiesāt apustuļus. Cik šausmīgs gals tādiem traģiskiem maldiem! Tādas no citiem pārliecinātas, bet neatgriezušās dvēseles nekad nav bijušas garīgi dzīvas un viņas sastāda visdažādāko virzienu reliģisko organizāciju rindas. Caur grēknožēlu un atgriešanos nesavienojušās ar Kristus dzīvību, šīs dvēseles paliek garīgi trulas, miegainas un garlaicīgas. Viņu lūgšanas ir nedzīvas, garīgi nesaturīgas un paliek bez atbildes. Nenonākot dzīvā apvienībā ar Kristu, ticot Viņam abstrakti, teorētiski, šīm dvēselēm nav nekādas izpratnes par patieso prieku un iekšējo mieru, ko dod sadraudzība ar Dzīvo Kristu.
Kādi vadītāji, tādas viņu draudzes. “Māceklis nav augstāks par savu mācītāju.” (Lūkasa Ev. 6. Nod. 40. Pants) Pēc skolniekiem var noteikt, kas ir viņu skolotāji. Viss mirušo ticīgo tā saucamais garīgais darbs ir tukša gaisa sišana, jo garīgajā pasaulē tam nav nekādu rezultātu. No tukšuma un iedomām nekas garīgs nevar rasties. (1. Vēst. Korintiešiem 9. Nod. 26. Pants)
Patiesās atgriešanās vietā dvēseles garīgi tiek apkrāptas, jo daudzas patiešām vientiesīgi tic, ka ir izglābtas. Izglābšanas fakts nav pārdzīvots, bet ņemts iedomās mirušā ticībā, bez dzīvā Kristus līdzdalības un šīs dvēseles galvenokārt atbalstās uz savu vadītāju apgalvojumiem it kā tā “ir uzrakstīts Dieva Vārdā.” Arī sātans, kārdinādams Kristu, savus melus pamatoja ar vārdiem “stāv rakstīts..” Bet Kristus ar Patiesības spēku atmaskoja izkropļotās Rakstu Vietas, pievedot citus Dieva Vārda tekstus. Sekojot kristus piemēram, arī mums jāatgriežas pie Dieva Vārda kā pie spīdekļa, kas spīd tumšā vietā, lai noskaidrotu Evaņģēlisko patiesību. (Ap. Pētera 2. Vēstule. 1. Nod. 19. Pants) Nepieciešams pakavēties lai noskaidrotu mirušās rīcības būtību. Atšķirību starp mirušo un dzīvo ticību iespējams noskaidrot tikai praktiskā ceļā, pamatojoties uz ticīgo dzīvi. Ticīgais, kas paļaujas uz sevi vairāk nekā uz Dievu, kas paļaujas uz savu darbu, savām spējām un prātu, kas paļaujas un liek cerību uz materiālajiem un sabiedriskajiem apstākļiem – ir garīgi miris. Dieva Vārdā mēs atrodam daudz vietu, kas stingri aizliedz cerēt un paļauties uz sevi, cilvēciskām un zemišķām lietām. (Pr. Jeremijas Grāmata 17. Nod. 5. Pants; Pr. Jesajas Grāmata 30. Nod. 1-3 panti; 31. Nod. 1. Pants un citas). Dvēseles, bez patiesa kontakta ar savu Glābēju un nepārtrauktas sadraudzības ar Kristu, dzīvo izolētu, personīgu un patmīlīgu dzīvi. Pašas kārto savu dzīvi pēc personīgiem ieskatiem nemaz nejautājot Dieva gribu. Pašas bez stūrmaņa vada savu dzīves laivu, tādēļ arī aiziet bojā. Tas ir sastopams, jo bez patiesas sadraudzības ar Kungu, šīs dvēseles nevar saņemt atbildes no Kunga uz savām nedzīvām lūgšanām. Kāds baptistu pārstāvis mani nosauca par spiritisti par to, ka es pamatojoties uz Dieva Vārdu (Jāņa Ev. 14. Nod. 21. Pants; 10. Nod. 14. Pants; Jāņa Atklāsmes Gr. 3. Nod. 20. Pants) aicinu dvēseles caur patiesu atgriešanos uz dzīvu sadraudzību ar Kristu. Modernisti ir aizmaldījušies tik tālu, ka neatšķir Bībelē stingri aizliegto spiritismu, tas ir, sadraudzību ar mirušiem (tos izsaucot), no dvēseles apvienības ar viņas Glābēju. No tikko pieminētā apvainojuma var izdarīt tikai tādu slēdzienu. Vai nu šis sludinātājs nepazīst Dieva Vārdu, jeb viņa priekšstats par Kristu nav augšāmcēlušais Kungs, bet cilvēks un tāpēc ar Viņu kā ar nomirušu nedrīkst nākt sadraudzībā! Visā Bībelē mēs redzam, ka Dieva kalpu sevišķa iezīme ir to patiesā dzīvā sadraudzība ar Dievu, un jo augstāk pacēlās pravietis vai Kristus māceklis, jo skaidrāk un biežāk viņš saņēma atbildes un vadību no Kunga. No dvēseles dzīvās apvienības ar Kungu var novērtēt tās garīgo briedumu un garīgās izaugsmes pakāpi. Notiesādami un noliegdami dzīvās apvienības ar Kristu sasniegšanas nepieciešamību, sludinātāji ar to atmasko sevi un apliecina, ka viņi paši garīgi ir miruši un ka viņiem nav izpratnes par garīgām lietām. Debesu klusēšanas cēloņus izskaidro pravietis Ezaja. (Pr. Jeremijas Grāmata 1. Nod. 15-20 Panti un 59. Pants). Šīs dvēseles, nepiedzīvojušas grēku nožēlu un atgriešanos, nesarauj sirdī saites ar veco grēka dzīvi, bet tikai ārēji sekojot savu moderno mācītāju piemēram, ietērpjas farizejiskā ārējā dievbijībā, kas caurausta no pašcieņas, patmīlības un paaugstināšanas. Viņu dzīve tiecas uz zemišķo labklājību. Pie kam tiek apgalvots, ka tas ir viņu ticības un lūgšanu garīgais rezultāts. Redzēdami patieso Kristus mācekļu vajāšanas un pārbaudījumus, viņi cenšas iegalvot maz pieredzējušām dvēselēm, ka šīs ciešanas jau pierādot to, ka Kristus mācekļi atrodas uz nepareiza ceļa un ir “nomaldījušies”. Tādi spriedelējumi sevišķi raksturīgi mirušiem ticīgiem un nosaka viņu vietu pasaulnieku vidū kas domā un spriež gluži tāpat. Bet tanī pat laikā Dieva Vārds apliecina: “..visi kas grib svētbijīgi dzīvot Kristū Jēzū, arī tiks vajāti.” (Pāvila 2. Vēst. Timotejam 3. Nod. 12. Pants).
Un tad vēl sekojošas rakstu vietas: “.. caur daudz bēdām mums jāieiet Dieva Valstībā. (Apustuļu darbi 14. Nod. 22. Pants) “Cīnaties ieiet caur šauriem vārtiem.” (Lūkasa Ev. 13. Nod. 24. Pants)
“Kas nenes savu krustu un neseko Man , tas nevar būt Mans māceklis.” (Lūkasa Ev. 14. Nod. 27. Pants) Dieva Vārdā ir daudz tādu vietu, kas norāda, ka patiesajiem Kristus sekotājiem ir jāiziet cauri daudz pārbaudījumiem un ciešanām. Garīgās atziņas, garīgais augums un pieredze iegūstami vienīgi caur ciešanām. (Jēkaba Vēstule 1. Nod. 2-4 Panti; 1. Nod. 12. Pants; Pētera 1. Vēstule 2. Nod. 21. Pants; 4. Nod. 12-13 panti; 4. Nod. 1-2 Panti un 5. Nod. 10. Pants) Tādējādi mirušo ticīgo slēdzieni par patiesajiem ticīgiem ir krasā pretrunā ar Dieva Vārdu. Bet tikko viņu pašu dzīvē iesākas pārbaudījumi un pārmaiņas materiālajā stāvoklī, tad tūliņ atklājas viņu garīgais bankrots un ticības vājums. Un lūk, viņu “ticība”, ar kuru viņi iedomājās sasniegt visu garīgo, pat ieiet Debesu Valstībā, izrādījās par vāju lai sniegtu atbalstu visniecīgākajos pārbaudījumos.
Garīgās pārbaudes viskritiskākajos brīžos viņi kļūst līdzīgi grimstošiem okeāna viļņiem un iekrīt bezcerīgā izmisumā. Ticība, kas neiztur pārbaudījumus un ciešanas personīgajā dzīvē, savā būtībā ir teorētiska, garīgi pasīva, tukša un nedzīva. Ticība bez darbiem ir nedzīva.
Nedzīva ticība ir iedomu un prāta auglis. Tā rodas galvā un kas pēc tās principiem vadās, pierod dzīvot prāta ticības dzīvi. Ar to izskaidrojams tas, kādēļ nedzīvās ticības paudējiem nav patiesas mīlestības un līdzcietība pret tuvāko. Kad citi cieš, viņi paliek mierīgi un vēsi. Viņu sirds ne ar ko nav iekustināma. Bet tanī pat laikā viņi apbruņojas ar terminoloģiju kas aizgūta no patiesiem kristiešiem. Viņi runā par Dzīvo Kristu, lai gan nav ne mazākās sajēgas par patiesu sadraudzību ar Kungu. Runā par ticību, par sirds dzīvē, par mīlestību, bet pārbaudīt viņi vārdu patiesīgumu ir ļoti vienkārši. Dzīvo ticību un sirds dzīvi vienmēr pavada pilnīga atsacīšanās no jebkādas bagātības un patiess Kristus māceklis nekad nepieļaus sev un savai ģimenei greznību, kas pretrunā ar Kristus mācību, (Pāvila 1. Vēst. Timotejam 5. Nod. 11. Pants) nodrošinot sev labāku dzīvi nekā pārējiem draudzes locekļiem. Dieva Vārds prasa, lai Kristus Draudzē būtu vienlīdzība un viņu pārpilnība nolīdzinātu citu draudzes locekļu trūkumu. “Jūsu pārpalikums tagad lai nāk par labu viņu trūkumam un arī viņu pārpalikums lai nāktu jums par labu, lai tā notiktu izlīdzināšana.” (Ap. Pāvila 2. Vēst. Korintiešiem 8. Nod. 13-15 Panti) Patiesas mīlestības piemēru mums sniedz Maķedonijas draudzes, par kurām apustulis Pāvils liecina, ka viņi atrodoties lielā trūkumā, pāri plūda no bagātas viesmīlības, darīdami labos darbus, kas bija viņiem pa spēkam un arī pāri spēkiem. (Ap. Pāvila 2. Vēst. Korintiešiem 8. Nod. 2-3 Panti) Saucoties par kristiešiem, mums arī jādzīvo pēc Kristus likumiem. Mēs nedrīkstam ievest savus likumus, savus noteikumus un savu izpratni, citādi mēs nepiederam Kristum! “Kam Kristus gara nav tas Viņam nepieder.” (Ap. Pāvila vēstule Romiešiem 8. Nod. 9. Pants) Ir sludinātāji kas saņem trīs reizes lielāku algu nekā vajadzīgs iztikai, pie tam viņi nekaunas vākt ziedojumus no savu reliģisko organizāciju trūcīgajiem locekļiem. Tas ir pilnīgi pretrunā Svētajiem Rakstiem. Skaidrs, ka te visas skaistās runas par Dzīvo ticību, sirds dzīvi un mīlestību ir tukšas frāzes. Protams, ticības lietās, nepieredzējušiem, kas slēdzienus izdara vadoties pēc garīgā vadītāja svētrunām grūti atrast patiesību. Nepieciešams pēc viņu dzīves un darbiem noteikt ticības patiesīgumu. Nedzīvā ticība nespēj šķirties no sava īpašuma, nespēj to izdalīt trūkumcietējiem, nevar šķirties no elkiem un dažādām piesaistībām. Mirušās ticības pārstāvji nespēj atstāt pasaules dzīvi ar visām tās parašām, aizspriedumiem, modi, uzskatiem un tā tālāk…
Lieki vēl plašāk rakstīt, ka viss tas nepiestāv Kristus sekotājiem. Ticībā mirušie savu dzīvi neveido pēc Dieva kārtības un likumiem, bet viņi rēķinās ar to, ko teiks un kā izturēsies cilvēki, viņi pirmām kārtām rēķinās ar savām personīgām interesēm. No šejienes visu viņu būtne ir caurausta ar personīgā goda, uzslavas un cilvēcisko uzslavu meklējumiem. Mirušie ticīgie neuztic savu dzīvi Dievam, netic Viņa Vārdam un apsolījumiem, lai gan citiem dedzīgi apliecina savu ticību uz Dievu. Grūtību un vajadzību gadījumā viņiem pat prātā neienāk ticības lūgšanā nodot savu lietu Dievam, un pilnīgā bezierunu paklausībā dzīvajam Dievam, veidot savu turpmāko likteni. Viņi vienmēr griežas pēc palīdzības pie cilvēkiem. Grūtos traģiskos dzīves momentos, izpaužas iekšējā neticības sakne, kas parasti apslēpta it kā mākslīgām uzticēšanās puķēm un lapām. Kad Kungs izdara pie mums ticības garīgo pārbaudi, tikai tad atklājās mūsu ticības īsta kvalitāte un redzam vai tā ir dzīva, vai mirusi. Un tad patiesībā atklājās, ka daudzi ticīgie netic Dievam. Tas ir viņi sevi uzdod par ticīgiem, taču sevi un savu dzīvi neuztic Dievam. Ar to tiek atmaskota nedzīvās ticības neauglība un liekulība. Šīs dvēseles dzīvo it kā aklumā, pašas taustīdamās nosaka dzīves ceļu, iet klupdamas krisdamas. Neuzticēšanās cēlonis – tādēļ ka atgriešanās nav izvesta līdz galam. Atgriešanās, kas pieņemta “ticībā”, bet īstenībā nav pārdzīvota, paliek bezspēcīga, jo nav savienojama ar Evaņģēlija mācību un nedod dvēselei patiesu dzīvu apvienību ar Kristu. Caur grēknožēlu un atgriešanos nesavienojoties ar Kristus dzīvību, dvēseles nevar nākt pie Tēva Debesīs. Tikai garīgi dzīvie, kas atrodas sadraudzībā ar Kristu, caur Kristu spēj iepazīt Dievu. Dēls mums atklāj Tēvu. (Mateja Ev. 11. Nod. 27. Pants) Mirušās ticības pārstāvji nevar iegūt nekādu dzīvu apvienību ar Dievu. Patiesa sadraudzība ar Dievu vienmēr ir dzīvās ticības rezultāts un tādēļ to pavada Gara augļi un mīlestības darbi, kas paši par sevi izriet no īstas atgriešanās. Mirušie ticīgie, nesasniegdami patiesu atgriešanos, iekrīt atklātos melos un ar to ir izskaidrojams viņu liekulīgais sirds stāvoklis un visa viņu dzīve pilna ar izlikšanos un pretošanos Dieva Vārdam. Nav nekas vēl traģiskāks garīgajā dzīvē, kā runāt par Dzīvo Kristu, bet pašam būt mirušam.
Ar savu muti viņi apliecina Dzīvo Kristu, bet ar darbiem noraida. Ticībā mirušie, ir arī garīgi miruši! Ticībā mirušiem nav Kristus Gara: pazemības, lēnprātības, paklausības. Viņi patvaļīgi iziet kalpošanas darbā, negaidot kad Kristus sūtīs: “… kā lai sludina kad nav sūtīti?” (Ap. Pāvila vēstule Romiešiem 10. Nod. 15. Pants). Cenšoties viens otru pārspēt, viņi nespēj panest atmaskojumus un pamācības. Visā viņu dzīvē izjūtams paklausības trūkums Dievam. Dzīvojot patvaļīgi pēc sava prāta, viņi vispār nerēķinās ar Dieva gribu. Šī tipa spilgts piemērs: Kāda ticīgā saņēmusi Bībeles kursu beigšanas apliecību, viņa bija pārliecināta, ka šis dokuments, ko izdevuši cilvēki virs zemes, būs derīgs arī Debesīs un ka tas ir pietiekami, lai izietu kalpošanas darbā. Uz manu jautājumu, vai viņai personīgi ir zināma Dieva griba par kalpošanu, viņa atbildēja: “Es strādāju priekš Kristus, tā tad tā ir Dieva griba!” Tā saprot paklausību Dievam tās dvēseles, kam nav dzīvas apvienības ar Kristu un Dievu. Viņi nezin Dieva gribu un lai to noslēptu, sevi attaisno tādām nesakarīgām atbildēm. Dieva Vārds saka, ka Kristus aicina pie Sevis, ko pats grib. (Marka Ev. 3. Nod. 13-14 Panti)
Darbs, kas uzsākts no sevis, savā spēkā, nevar būt priekš Kristus. “Miesīgi cilvēki nevar patikt Dievam.” (Ap. Pāvila vēstule Romiešiem 8. Nod. 8. Pants)
Paklausīt Dievam nozīmē: zināt un bez ierunām izpildīt Debesu Tēva Prātu. “Ko jūs mani saucat Kungs, Kungs, bet nedarāt, ko es saku.” (Lūkasa Ev. 6. Nod. 46. Pants) Mirušai ticībai nav patiesu mīlestības darbu. Garīgi viņa pilnīgi neauglīga, kā tas vīģes koks, ko nolādēja Kristus. (Marka Ev. 11. Nod. 13-14 Panti) Kāds sludinātājs sacīja: “Brīnumu, atbilžu un patiesas sadraudzības vietā Debesis šodien ir aizvērtas it kā ar dzelzs aizvariem un mēs savā ticībā (Tā ir mirušās ticības pieredze) nespējam atrast dzīvu saskari ar Dievu.” Tas ir mirušo ticīgo sludināšanas apogejs. Dzelzs aizvariem noslēgtas Debesis ir kā atbilde uz ticīgo sirds stāvokļiem. Debesis patiešām viņiem neatbild jo viņu sirdis ir aizvērtas debesīm. Debesis mums atver Kristus. (Ap. Pāvila vēstule Efeziešiem 1. Nod. 3-4 Panti) Tēva labvēlība iegūstama caur pilnīgu grēknožēlu, un patiesu atgriešanos, kas sasniedzama caur paklausību un padevību Kristus mācībai. (Mateja Ev. 4. Nod. 17. Pants; Marka Ev. 1. Nod. 15. Pants) Augšā minētais sludinātājs pareizi un talantīgi atzīmēja debesu attieksmi pret mirušo ticību, bet traģiski ir tas, ka viņš ar savu autoritāti aizvēra debesis saviem draudzes locekļiem. Jo kas no viņiem lai uzdrīkstētos uzlauzt sava mācītāja akceptētos debesu varus. Sludinātājs salauza ielauzto dvēseļu niedres un nodzēsa viņu siržu kvēlojošās daktis. Pēdējā laikā mirušie ticīgie rūpīgi un neatlaidīgi slēpj dzelzs aizvariem noslēgtās debesis savu siržu slēptuvēs un tikai īstenība ar tās negaidītajiem sitieniem dod mums iespēju ieraudzīt izpaužamies dzīvē viņu neticības aizvērtās debesis. Dārgie draugi! No mums pašiem ir atkarīgs tas, lai Debesis atkal atvērtos. Ja mēs būsim Kristū, ja sirdis atvērsies Dievam, tad arī Debesis būs atvērtas priekš mums. Bet pēdējā laikā brīvo reliģisko organizāciju mirušie ticīgie rūpīgi un izveicīgi apslēpj “aizvērtās debesis” savu siržu slēptuvēs. Tiek sludināts un rakstīts par Dzīvo Kristu, par patieso ticību, mīlestību un tā tālāk. Un viss tas tiek darīts ar mērķi noslēpt patieso mirušās ticības un pasaulīgā sirds stāvokļa būtību. Dzīvais Kristus dod Saviem mācekļiem varu, spēku un pazīmes, ka viņi ir Paša Kristus izredzēti un iecelti kalpošanai. Luterāņi, kas nepazīst citu Bībeles tulkojumu, kā tikai Lutera, nemaz nezin, ka Kristus prasa no ļaudīm grēku nožēlu un atgriešanos, jo Luters vārdu “grēknožēla” visur aizvietojis ar vārdiem “prāta maiņa”. (Apustuļu darbi, 3. Nod. 19. Pants; Marka Ev. 1. Nod. 15. Pants)
Patiesā Dieva Vārda jēga prasa ne tikai uzskatu izmaiņu, bet galvenokārt dzīves izmaiņu. Caur pilnīgu grēknožēlu jāatstāj grēcīgā dzīve un pagātne. Jāuzsāk tīra, svēta Kristum līdzīga dzīve. Jaunākie vācu tulkojumi ir izlabojuši šo kļūdu, bet Lutera patvaļa nodarījusi lielu postu Luterāņu dvēselēm. Atgriešanās nomainīta ar pārliecināšanu. Tādās “pārliecinātās” dvēselēs turpinās pasaules gars un pretošanās Dievam un visam patiesi garīgajam, jo netiek sarautas saites ar pasauli, netiek atmestas grēcīgās tieksmes un ierašas. Viņi nodarbojās tikai ar domu pārmaiņu, bet ne ar visas cilvēcīgās būtības atjaunošanu. Kā visu mirušo ticīgo raksturīga pazīme ir viņu neticība patiesi garīgajam. (Ap. Pāvila 1. Vēst. Korintiešiem 2. Nod. 14. Pants) Viņi atklāti noliedz iespējamību arī mūsu dienās saņemt atklāsmes un atbildes no Dieva. Mirušie ticīgie pārliecina ticībā pieņemt to, kā nav un kas nav sasniegts viņu ticības dzīvē, tādēļ nekam patiesi garīgam viņi netic. Viņi māca, ka sadraudzība ar Dzīvo Kristu un atbildes no Kunga bijušas tikai senatnē un ne visiem ticīgiem, bet atsevišķām personām. Ar to tiek attaisnots pašu mirušais sirds stāvoklis un viņi ne tikai paši nesasniedz Kristus dzīvību, bet to aizliedz arī slāpstošajiem, tādējādi caur viņu neticību dzīvajam Dievam un garīgai īstenībai dzīvā ticība tiek sadragāta, apslāpēta un nonāvēta pie daudzām dvēselēm. “Bet vai jums rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs aizslēdzat debesu valstību cilvēkiem; jūs paši neejat iekšā un neļaujat tiem, kas vēlas tur iet.” (Mateja Ev. 23. Nod. 13. Pants)
Dieva Vārdā visi vienādi ir aicināti caur grēknožēlu un atgriešanos sasniegt garīgu sadraudzību ar Dzīvo Kristu, kā arī aicināti sasniegt visus Dieva bērnu apsolījumus. (Jāņa Ev. 1. Nod. 12-13 Panti; Ap. Pāvila Vēstule Efeziešiem 1. Nod. 3. Pants)
Ja jūs iepazīsities ar tādu reliģisku apvienību vai draudzi, kas pieņem Kristu un Dieva Vārdu, un jautāsiet pats sev, vai viņi ir patiesi Kristus mācekļi, tad pavērojiet viņus dzīvē un savstarpējās attiecībās. Ja ticīgie Dzīvo individuālu, citam no cita izolētu dzīvi un sākot ar vadītājiem atšķiras pēc materiālā stāvokļa, tas ir, ja vadītāji un daži draudzes locekļi atrodas labākā materiālā stāvoklī, nekā pārējie draudzes locekļi, tad mums ir darīšana ar reliģisku draudzi, kur trūkst Kristus Gars, jo nav atsacīšanās no personīgās dzīves. Vēl vairāk: patiesiem Kristus mācekļiem atsacīšanās iesākās no ārējām materiālām lietām, bet turpinājumā tā pāraug atsacīšanā no personīgās miesīgi – dvēselīgās dzīves un atsacīšanās no sevis paša. (Lūkasa Ev. 14. Nod. 26. un 33. Panti) Kristus mācekļi paši būdami trūkumā ar tēvišķu mīlestību rūpējās par Draudzēm. (Ap. Pāvila 2. Vēstule Korintiešiem 6. Nod. 10. Pants; 11. Nod. 28-29 Panti)
Pirmajiem kristiešiem viss bija kopīgs. Tur, kur Dieva Vārds netiek ievērots un izvests dzīvē, tur nav arī Kristus mācekļu! (Jāņa 2. Vēstule 1. Nod. 9. Pants) Tur nav arī paša Kristus! Bet pie Kristus kapa, no bailēm ka Viņš varētu uzcelties no miroņiem, garīgi ir pievelts smags akmens.
Ja jūs reliģiskā draudzē ievērosiet tiesāšanu, aprunāšanu un viltus liecības kaut vai attiecībā uz citām reliģiskām draudzēm, tad tur nevalda Kristus Gars,- miera un mīlestības gars,- bet naida un šķelšanās gars! Reliģisko draudžu vadītāji, kas ielaiž sirdī miesīgas greizsirdības, lepnumu un sacensības jūtas attiecībā pret brāļiem, kas tos pārspēj lielākā Kristus gara spēkā, faktiski veicina draudžu garīgās sairšanas procesu. Tikko parādās kāds ticīgais ar Kristus spēka izpausmēm, tūliņ visi mirušie ticīgie vienprātīgi apvienojas karagājienā pret Kristus mācekli un apmelojumiem un viltus liecībām nav gala. Nesamierināmie ienaidnieki Erodus un Pilāts vienmēr apvienojas lai nodotu Kristu. Kristus nodevībā viņi kļūst draugi un ļoti labi saprot viens otru. Un visur, kur to redzam atklāti parādamies, var būt runa tikai par Kristus kapu, jo paša Kristus tur nav. Ja jūs interesējaties par reliģisko literatūru, tad arī te viegli noteikt, ar ko darīšana. Ja reliģiskā literatūra kaut vai vienā vietā runā pretī Dieva Vārdam, vai noliedz kādu no Dievišķajām patiesībām, tad jūsu priekšā ir maldu mācība. Ja literatūra neatdzīst Kristu par Dieva Dēlu, tad jums ir darīšana ar antikrista garu. Grūtāk novērtēt literatūru, kas ārēji pilnīgi atbilst Dieva Vārdam. Ja autors raksta par garīgām lietām un cenšas Kristus un Dieva Vārda autoritāti pamatot ar piemēriem no pasaulīgas literatūras, tad jūsu priekšā ir ticīgais no mirušiem ticīgajiem. Viņam nav vēl atklājies Dzīvais Kristus un Dieva Vārda spēks, tādēļ viņš atrod par vajadzīgu garīgo apstiprināt ar pasaulīgām autoritātēm. Viņa ticība ir nedzīva. Kristus priekš viņa ir bezspēcīgs. (Pravieša Jeremijas Grāmata 14. Nod. 8-9 Panti) Kādā veidā cilvēciskais neprāts, maldi, aklums, paviršās un relatīvās zināšanas varētu apstiprināt kaut ko patiesu, neviltotu, garīgu, Dievišķu? Pasaulīgā rakstura reliģiskā literatūra sajauc garīgo ar pasaulīgo, patieso ar nepatieso un garīgo jautājumu atrisināšanas vietā dvēseles noved vēl lielākā neizpratnē, rada sajukumu iekšējā stāvoklī un rada šaubas ticībā. Ja jūs protat sevi analizēt, tad pajautājiet sev pašam.
“Es meklēju patiesību un slāpu garīgi sastapties ar Kristu, bet tā vietā, pazaudēju sevi un iegrimu necaurredzamā tumsā. Ko tas nozīmē?” Ja grāmatas autors pats nav sastapies ar Kristu, kā lai viņš spētu to atklāt citiem? Pievedot pasaulīgu autoritāšu domas autors jūs reāli savieno ar dažādiem pasaulīgiem gariem un Kristus sadraudzības vietā notiek sadraudzība ar pasaulīgiem, sātaniskiem gariem. (Ap. Pāvila Vēst. Efeziešiem 6. Nod. 12. Pants)
Skaidrs, ka pie tādu darbu lasīšanas, jūs nekļūstat sliktākā iekšķīgā stāvoklī, nekā bijāt pirms lasīšanas. No šejienes rodas necaurredzama tumsa. No sastapšanās brīža ar Dzīvo Kristu atklājās garīgā atziņa un izbeidzas laba un ļauna, patiesības un melu sajukums, un atklājas Dieva mīlestība. Pasaulīgā literatūra, kurā skaidri atspoguļojas pasaules dzīve, ir labā un ļaunā sajaukums. Pasaulīgā zinātne, kas ir kā cilvēces prāta attīstības izpausme, ir taisnības un melu sajaukums. Pieņemt Dzīvo Kristu nozīmē iziet no šī haosa un pieaugt patiesības atziņā. Tāds sajaukums, kādu redzam šodien pasaulē, nav pieļaujams uz garīgā ceļa. Patiesie kristieši ar to tad arī atšķiras no pasaulīgajiem, ka viņi stingri atšķir labo no ļaunā, patiesību no meliem, nesajauc gaismu ar tumsu un Kristus garu nesavieno ar ļauniem gariem. (Pr. Ezaja 5. Nod. 20. Pants) Apustulis Pāvils saka: “Jo jūs esat dzīvā Dieva nams.” (Ap. Pāvila 2. Vēstule Korintiešiem. 6. Nod. 14-18 Panti) Apustulis Pāvils aizrāda, ka nedrīkst sajaukt Kristus Garu ar sātanisku garu, gaismu ar tumsu. Cilvēka miesas prāta loģika vienmēr ir pretēja garīgai loģikai. Tādejādi mēs redzam, ka reliģisko darbu pasaulīgie autori, garīgo pamatojot ar pasaulīgo un sātanisko, cenšas savienot tumsu ar gaismu, neticīgos ar ticīgajiem, elku dievekļus ar Dieva namu un sātanu ar Kristu. Viņi cenšas panākt to, kas stingri noliegts Dieva Vārdā un pret to tik neatlaidīgi cīnījās Kristus mācekļi. Tieši ar to patiesie ticīgie atšķiras no viltus ticīgiem, ka viņi savā dzīvē nesamierinās ar kompromisiem ar laba un ļaunā, taisnības un melu sajaukšanu. Patiesie ticīgie nemīl pasauli (tas ir visu grēcīgo) neizdabā pasaulei, viņi bīstas pārkāpt Dieva vārda pavēli: “Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē”. (Jāņa 1. vēstule 2. Nod. 15. Pants) “… vai jūs nezināt, ka šīs pasaules draudzība ir Dieva ienaidība.” (Jēkaba Vēstule 4. Nod. 4. Pants) Ticīgie rakstnieki attaisnojas, it kā viņiem esot labi nodomi: ar viltu iemantot pasaulīgos ļaudis un pievērst tos savā pusē. Dziļa maldīšanās! Patiesas sirsnīgas dvēseles tādi paņēmieni tikai atgrūdīs. Farizeju tipa cilvēki nekļūs par kristiešiem un Kristus Gara dalībniekiem no nosaukuma maiņas. Pie kam pamatojas uz apustuļa Pāvila vārdiem, kas saka, ka cenšas būt viss priekš visiem. Cik dziļa apustuļa neizpratne! Tā ir pavisam cita lieta, ja Kristus mīlestība mūsos sasniedz tādu plašumu, ka spējam saprast katru cilvēku un katru dvēseles stāvokli, ka spējam līdzi ciest un mīlēt, vienalga kādā stāvoklī arī dvēseles atrastos, un pie visa tā nepieņemt svešu garu. Turpretī, cita lieta, ir ja cilvēks pazaudē patiesības mērauklu, Kristus Gara spēku, sajauc evaņģēliskās patiesības ar pasaulīgajām un pilnīgi savienojas ar pasaules garu.
Pāvils nepazaudēja savu lielo apustuļa aicinājumu mīlot dažādu tautību dvēseles, taisni otrādi, viņš pieauga mīlestībā, patiesībā un Dieva Gara stingrībā, jo šī stingrība netraucēja viņam saprast un mīlēt nomaldījušos un vājos. Otrajā vēstulē Korintiešiem Pāvils skaidri pierāda, ka ar samierināšanos un apvienošanos ar tumsu un sātanu nav iespējams uzņemt sevī Dzīvo Kristu. Kā pamatojumu nupat teiktajam apustulis pieved Dieva Vārdu: “Tāpēc izeita no viņu vidus un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts, tad Es jūs pieņemšu.” (Ap. Pāvila 2. Vēstule Korintiešiem 6. Nod. 17-18 Panti; Pravieša Jesajas Gr. 52. Nod. 11. Pants)
Pieņemt Dzīvo Kristu var tikai ar krasu norobežošanos no visa grēcīgā, pasaulīgā un sātaniskā, izvedot dziļu grēknožēlu par garīgo netiklību (tas ir, par pasaulīgā un sātaniskā sajaukšanu ar Kristus Garu.) Patiesā dievbijība ir uzticīga Kristus Garam, ko mūsu sirdī stingri jāsargā no saskares ar pasaulīgo un sātanisko garu. Garīgo netiklību Dieva Vārds kategoriski nosoda. (Jēkaba gr. 4. Nod. 4. Pants) “Ko jūs meklējiet Dzīvo starp mirušajiem?” Jautā Dieva vēstnesis un tūlīt piebilst: “Viņa šeit nav”. Ar to viņš pasludina mums dziļu garīgu patiesību, ka Dzīvais Kristus nav starp mirušiem ticīgiem un ka visi mūsu pūliņi atrast Dzīvo Kristu starp garā un ticībā mirušajiem, ir veltīgi. Pavisam neprātīgi tomēr secināt, ka Dzīvais Kristus pazudis no zemes virsas, neatklājās garā mācekļiem, neatbild uz lūgšanām, neizrauga viņus un nesūta Pats kalpošanā. “Jēzus Kristus vakar, šodien un mūžīgi Tas Pats (Vēstule Ebrejiem 13. Nod. 8. Pants)
Visi, kas caur grēknožēlu un atgriešanos nāk pie Kristus, Viņu arī atrod!
Ir daudz brāļu un māsu Kristū, kas var apliecināt, ka viņi Dzīvo Kristu garā atraduši caur dziļu pilnīgu grēknožēlu un izšķirošu atgriešanos un ka viņiem ir iekšķīga liecība par grēku piedošanu. (Jāņa 1. Vēstule 5. Nod. 10-11 Panti) Ir arī daudz ticīgo, kas var apliecināt, ka no sastapšanās momenta ar Dzīvo Kristu, viņi piedzīvojuši atdzimšanu un uzsākuši jaunu dzīvi sadraudzībā ar Kungu. Tāpat kā pirmo kristiešu laikmetā, Kristus garā atklājās patiesajiem mācekļiem, un to arī mūsu dienās spēj panākt tie kristieši, kas nežēlodami spēkus nepārtraukti cīnās ar miesīgumu un visu grēcīgo. Dievs neprasa no cilvēkiem nekādu nopelnu vai sevišķus priekšnoteikumus. Mūsu grēku izpirkšanas maksu Kristus samaksāja ar Savām Asinīm. No mums tiek prasīts tikai viens: grēknožēla un atgriešanās.
No Dieva mūs šķir ne jau mūsu grēki, bet personīga nevēlēšanās iet pie Kristus, jo mums ir iespējamība savus grēkus, līdzīgi grēciniecei, Caķejam un daudzām citām dvēselēm, novest grēknožēlā pie Kristus kājām un saņemt pilnīgu piedošanu. Ikviens apžēlots grēcinieks, neskatoties uz iepriekšējo grēcīgo dzīvi, uzzina ka Kristus patiešām dzīvo un Dzīvo mūžīgi. Patiesi atgriezušos dvēseli neviens nav spējīgs izšaubīt no tā, ko viņa sasniegusi ar personīgu pieredzi. Dzīvais Kristus saviem mācekļiem sniedz pilnīgu prieku. (Jāņa Ev. 15. Nod. 11. Pants) Kristus prieks nav viegli izgaistoša pasaulīga jautrība, kas tik mainīga kā vēja brāzma. Kristus prieks nav straujš saviļņojums ko tik bieži piedzīvo ticīgie jūtu uzliesmojumā, sajaucot to ar kluso, mierīgo, iekšējo Kristus prieku, caur ko pasaulei atklājas Kristus mīlestība. Pie atgriešanās tiek dots arī iekšējs Kristus miers un visu jūtu saspringuma atslābums. (Ap. Pāvila Vēst. Kolosiešiem 3. Nod. 14-15 Panti) Šī brīnišķā Kunga dāvana uzglabājama dziļi sirdī un to cilvēka iekšienē ietekmēt nespēj nekādas vētras, kas skar dzīves virspusi. Ticīga cilvēka miers un prieks ir neapšaubāmi liecinieki par viņa apvienību ar Kristu. Ja cilvēki zinātu, kādu svētlaimi sniedz sadraudzība ar Dzīvo Kristu, tad visa pasaule atsacītos no sevis, saviem dārgumiem, un visa ko pasaulē tur augstu un vērtu. Sātans un viņa kalpi rūpīgi slēpj cilvēcei debesu sadraudzības svētlaimi, bet tā ir pieejama visām slāpstošām dvēselēm. Kaut kādā trulā un nesaprotamā apmātībā ļaudis meklē Dzīvo Kristu starp mirušiem, kur Viņa nav, bet Viņu tik vienkārši atrast savā istabā, ja nākam dziļā grēku nožēlā. Viss tik vienkārši un pieejami! Tikai nepieciešams nožēlot grēkus tik ilgi, kamēr atnāks Kristus. Slāpstošai dvēselei jāatmet visi miesas prāta spriedumi , (caur kuriem runā sātans) jāatstāj iepotētā neticība visam garīgajam un ar personīgu pieredzi jāpārliecinās par Evaņģēliskās patiesības pareizību!
“Ja kāds māca ko citu un nepievēršas mūsu Kunga Jēzus Kristus veselīgajiem vārdiem un dievbijības mācībai, tas ir lepns un nezina nenieka.” (Pāvila 1. Vēstule Timotejam 6. Nod. 3-5 Panti) Šaubīties un pat atmest Dievišķās Patiesības, tās nepārbaudot ar personīgo pieredzi, nozīmē pazemot savu cilvēcīgo pašapziņu. Var šaubīties un atmest cilvēcisko, jo kā liecina Dieva Vārds “Ikviens cilvēks ir tikai nelietība (melis)”. (Dāvida Dziesmas 62. Nod. 10. Pants) Bet kā var atmest visu Dievišķo un garīgo, kas ir augstāks par mūsu cilvēcisko prātu un izpratni un ko var izzināt ar saprāta un personīgās pieredzes palīdzību. Ja garīgais iet pāri mūsu personīgo atziņu robežām, tad tas nenozīmē ka garīgo vajag atmest, bet mums pašiem ir jāizaug līdz garīgā izpratnei. Patiešām, tas nav nemaz tik grūti, kā sākumā liekas! Ja vērojama iekšēja pretošanās patiesībai, tad jālūdz palīgā Dzīvais Kristus, bet nekādā gadījumā nav jāpadodas sātanam un jāzaudē savs sirds stāvoklis. Tanī brīdī, kad dvēsele uz visiem laikiem atdodas Kristum, sātans nikni un nežēlīgi uzbrūk cenšoties to savaldzināt un pazudināt. Sātans pielieto dažādus paņēmienus, dažkārt uzsūta bailes. Garīgajā dzīvē visu nosaka cilvēka brīvā griba. Kam cilvēks uzticēs savu sirdi? “Ko jūs meklējiet Dzīvo starp mirušiem? Viņa šeit nav. Viņš ir augšāmcēlies.” Meklējiet Kristu garā, meklējiet Viņu savā sirdī!
“Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība.” Saka Kristus mums šodien. (Jāņa Ev. 11. Nod. 25. Pants) Dārgā dvēsele! Vai tu vēlies garīgi pacelties, ņemt dalību Kristus dzīvībā un atrasties mūžīgā svētlaimē? Ir vajadzīga tikai vēlēšanās un slāpes atrast Kristu! “Kam slāpst, tas lai nāk.” (Jāņa Atklāsmes Grāmata 22. Nod. 17. Pants) Kādēļ atlikt šo brīnišķo sastapšanos brīdi ar savu Glābēju? Kādēļ kavēties grēka un nāves stāvoklī? Dzīvais Kristus ne tikai piedod grēkus, bet dziedina ikvienu slimību, kā fizisku, tā arī dvēselisku. Viņš ārstē visas siržu rētas. Dārgā dvēsele, pieņem šo lielo patiesību! Kristus nomira tādēļ, lai dotu tev dzīvību un dotu tiesības ņemt dalību Viņa Valstībā, par ko liecina daudzas Dieva Vārda vietas. Nepieciešams uzmanīgi izlasīt sekojošus tekstus: Ap. Pāvila Vēst. Efeziešiem 2. Nod. 5-7. Panti; 1. Nod. 3-8. Panti; 1. Nod. 18-19. Panti; Ap. Pāvila vēst. Kolosiešiem 1. Nod. 19- 23. Panti; Ap. Pāvila 2. Vēst. Tesaloniķiešiem 1. Nod. 10. Pants. Kristus patiešām ir augšāmcēlies! Viņa šeit nav! Bet dzīvai ticībai tiek dota priekšrocība caur garīgu atklāsmi, atklāt Dzīvo Kristu.
Pievedīšu piemēru, kas skaidri rāda, ka dzīvai ticībai viss ir iespējams!
Mums bija pazīstams kāds jauns cilvēks, kurš nekādā veidā nespēja ticēt augšāmcēlušajam Kristum. Bija karš un jaunu cilvēku kā virsnieku iesauca aktīvajā armijā, un nosūtīja uz frontes visbīstamāko iecirkni. Vācieši atklāja spēcīgu artilērijas uguni un mūsu paziņai neatlika nekādu cerību izglābties. Tad viņš atcerējās, ka viņam kādreiz stāstīja par Dzīvo Kristu un kā Augšāmcēlušais Kristus vienmēr var atklāties un palīdzēt, ja Viņu karsti par to lūgtu.
Bailes ne tikai no draudošām briesmām, bet vēl vairāk par savu iekšējo neticības stāvokli tā pārņēma jauno cilvēku, ka viņš karstām asarām plūstot, nokrita grēknožēlā pie zemes un nemitīgi sāka lūgt Glābēju, ja Viņš patiešām ir, atnākt pie viņa un izglābt. Bija vēla rudens nakts. Necaurredzamo tumsu apgaismoja lādiņu eksplozijas. Pēkšņi viss noklusa. Karojošās puses pārstāja šaut, bet jaunais cilvēks viss vienās asarās sauca uz Kristu. Tumšajā naktī viņš ieraudzīja spožu gaismu un tanī Augšāmcēlušos Kristu ar neizsakāmām ciešanām izvagotu seju. Kristus viņam teica: “Tas Esmu Es” un deva glābšanu un dzīvību. No šī mirkļa pazuda visas šaubas un jaunais cilvēks karsti pieķērās savam Glābējam. Kā sievas, nesot dārgas smaržas, meklēja Kristu kapā: “Viņa šeit nav, Viņš ir augšāmcēlies.” Ja jūs no visas sirds vēlaties atrast un sekot Dzīvajam Kristum un sekot Dzīvajam Kristum, tad garīgi nav jēgas klaiņot no vieniem kapiem uz otriem. Kapi, lai arī cik skaisti un labi tie būtu izgreznoti, joprojām paliks kapi, mirušo patvērums!
Pasaule – tas šodien ir Kunga kaps! Daudzi šodien meklē Kristu pasaulē, pasaulīgā troksnī un kņadā un nespēj Viņu atrast! Viņš ir augšāmcēlies! Viņa nav starp šīs pasaules mirušajiem. Viņa nav arī starp mirušiem ticīgajiem, kuri meklē Kristu pie Kunga kapa. Kaps sagrauts, elle un nāve uzvarētas un visiem, kas vēlas atrast Dzīvo Kristu ir jāiziet no sava personīgā sirds stāvokļa kapa (Jāņa Ev. 5. Nod. 25. Pants) un caur grēknožēlu un atgriešanos jāsavienojas ar Kristus dzīvību un Viņa Augšāmcelšanās Spēku. Ejiet personīgi pie Kristus. “Jo Es dzīvoju un jums būs dzīvot.” (Jāņa Ev. 14. Nod. 19. Pants)
“Tie dzīvie, tie dzīvie, tie Tevi slavē.” (Pr. Jesajas grāmata 38. Nod. 19. Pants)
Āmen.

Apvienības "Vienotība kristū" oficiālā mājas lapa
Copyright uhendus-kristuses.eu © 2020