KO KRISTUS IZREDZ PRIEKŠ SAVAS VALSTĪBAS?

NATĀLIJA SMIRNOVA



(Mateja Ev. 22. Nod. 2-14 Panti; Lūkasa Ev. 14.Nod. 16-24 Panti)
“Daudzi aicināti, bet maz izredzētu” – šos sāpīgos vārdus teica Kristus priekš mums – ticīgajiem. Visi mēs esam aicināti un mūsu ir ļoti daudz, bet cik maz to, kuri ļauj sevi izredzēt un ieiet Dieva Valstībā.
Garīgi nepieredzējušo un nepiedzīvojošo cilvēku sirdīs rodas jautājums: “Kāpēc Tas Kungs aicina daudzus, bet izredz nedaudzus?” Klausoties daudz reižu sludināto tekstu, es izbrīnījos par to, cik pārsteidzoši vienādi, viņi atklāja šīs Dieva Vārdu vietas pamatu un jēgu: kaut arī daudzi ir aicināti, bet maz ir to, kas caur žēlastību tiek izredzēti.
Garīgi rodas nesaprotama pretruna: aicinājums – priekš daudziem, bet izredzēšana – nedaudziem. Šis izredzēšanas jautājums, garīgi nenobriedušās dvēselēs ienes šaubas un svārstīšanos. Pienāk sātans un čukst: “Maz izredzētu! – Tev neiekļūt, visi tavi mēģinājumi un cenšanās ir veltīgi.” Turpretim pašpaļāvīgās dvēselēs no tā paša sātana, ienāk domas: “Kaut arī maz izredzētu, tomēr es esmu iepriekš izredzēts un man nav vajadzīgs strādāt priekš sava garīgā stāvokļa.” Tie, kuri rāpo pa zemi, kuri pieder pie garīgi vienaldzīgo kategorijas, savu grēcīgo, zemišķo dzīvi attaisno ar savas sabojātās, vecās dabas vārdiem: “Es neesmu izredzēts un tāpēc baudu šo dzīvi.” Tāda novirzīšanās no patiesības ir rezultāts garīgās izredzēšanas nesaprašanai un nezināšanai.
Tā vietā, lai garīgi augtu, dvēselēs rodas nepieļaujama zīlēšana: esmu vai neesmu izredzēts?
Šādā strupceļā nonāk tie, kam trūkst garīgās dzīves īstenības, garīgās atziņas. Teologi simtiem ilgus gadus apstrīd šo tēmu, tā arī nenonākot pie šī jautājuma atrisināšanas. Arī mums, ticīgiem, nepieciešams apstāties pie šī jautājuma, un ar Dieva Gara palīdzību, atklāt garīgās izredzēšanas dziļumus. Bet vispirms, mums jāatsakās no zaimojošā jēdziena, it kā pats Dievs nevēlas visus izredzēt, bet izvēlas Sev mīļos. Kaut arī šī doma, kā sarkans pavediens ved cauri daudzām reliģiskām mācībām, tomēr, viņa stāv tiešā pretrunā ar Dieva Vārdu un priekš mums nav pieļaujama, tāpēc, ka Dieva Būtību ļoti precīzi un garīgi ir apzīmējis Ap. Jānis: “Dievs ir Mīlestība.” Dieva Mīlestība visus aicina pie grēku nožēlas! “Tāpat arī nav jūsu Debesu
Tēva prāts, ka viens no šiem mazajiem pazustu.” (Mateja Ev. 18.Nod. 14. Pants; Pētera 2. Vēstule 3. Nod. 9. Pants; Ap. Pāvila 1. vēst. Timotejam 2. Nod. 4.Pants) Dieva mīlestība no paša iesākuma, Ādama un Ievas personās, izredzēja cilvēci pilnībai. Golgātas upuris pēc cilvēces krišanas tiek piedāvāts visām dvēselēm, bez izņēmuma. Dievs vēlas visas cilvēces kopēju izglābšanos, bet tikai nedaudzas dvēseles, nolemj uzsākt piedāvāto glābšanas ceļu.
Kā bija Noasa dienās, tā arī šodien, cilvēki negrib ticēt Golgātas cietošās mīlestības aicinājumam. Grēka un kārdināšanas spēks pievelk cilvēci; tie negrib apstāties, negrib dot sev atskaiti un zibenīgi lido uz bojā ejas bezdibeni. Garīgā īstenība atklāj un apstiprina Kristus Vārdus: “Daudz aicinātu, bet maz izredzētu!” Daudzi tika modināti, daudzas dvēseles skāra brīnišķā žēlastība, daudzās sirdīs bija iedegta Dieva uguns dzirkstele.
Visas šīs dvēseles saņēma aicinājumu ierasties Tā Jēra Kāzu mielastā: “viss ir gatavs, tikai atnāciet!” Dvēseles bija aicinātas. Kristus žēlastība tiecās pretī šīm dvēselēm, bet vai viņas ļāva sevi ieaicināt Debesu Valstībā? Ar šo līdzību Kristus atrisina garīgās dzīves pamatjautājumu. Pie dvēselēm bija nosūtīti Debesu Ķēniņa kalpi un Ķēniņa personīgā uzdevumā viņi paskaidroja dvēselēm, ka Kāzas gatavas un garīgais mielasts viņus gaida. Ķēniņš ne tikai aicina, Viņš ielūdz un pat gaida viņus kā dārgus viesus, uz Viņa sagatavoto Kāzu mielastu. Lūgtie viesi Ķēniņam bija personīgi pazīstami. Ķēniņa aicinājums, pēc Paša Kristus liecības, sastop aicinātos aizņemtus ar personīgiem darbiem un zemišķām rūpēm. Tāda ir arī mūsdienu ticīgo nostāja: priekš garīgā neatliek ne laika, ne intereses. Ķēniņa attieksme pret aicinātiem bija tāda kādai tai jābūt, kā pret cienīgiem, saņemt Viņa parādīto godu. Aicinātie tika pagodināti ar personīgiem ielūgumiem: viņi bija ielūgti kā pirmie, bet pēc sava iekšējā stāvokļa un attiecībām, izrādījās pēdējie, t.i. necienīgi. Viņi uzmanīgi uzklausīja un labi saprata (kā tas redzams no viņu loģiskām atbildēm) Ķēniņa personīgi nodoto garīgo aicinājumu, bet viņu sirdis palika aizslēgtas, tās neskāra Ķēniņa mīlestība un neiepriecināja viņām parādītais augstais gods. (Lūkasa Ev. 14. Nod.)
Aicinātie pareizi nenovērtēja, nesaprata Ķēniņa garīgo aicinājumu un izrādīja vienaldzību pret parādīto garīgo godu – būt ielūgtiem Ķēniņa Kāzu mielastā. Visi aicinātie, bez izņēmuma palika savās vietās saistīti ar saviem personīgiem darbiem un neviens no viņiem nesteidzās ierasties. Tā Jēra Kāzu mielastā aicinātos pārbaudot garīgi, atklājās ka viņu personīgie jautājumi un intereses atrodas pirmajā vietā, bet priekš Jēra Kāzu mielasta, viņiem neatliek ne laika, ne vēlēšanās, pat nekādas intereses. Neviens no viņiem nepieņem Kāzu ielūgumu, kaut pieklājības pēc. Aicinātie tūlīt izteica savu iekšējo protestu, ierasties uz Ķēniņa Kāzām. Viņi pārkāpa Kristus galveno pavēli: “dzenaties pa priekšu pēc Dieva Valstības un Viņa Taisnības..” (Mateja Ev. 6.Nod. 33.Pants; Lūkasa Ev. 12.Nod. 31.Pants) Cik precīzi un dziļi Kristus atklāj aicināto dvēseļu psiholoģiju! Priekš lielākas garīgas skaidrības, Kristus sadala viņus trīs grupās un tāpēc mums nav nemaz grūti uzzināt “aicināto’’ tipus garīgajā ceļā. Sastopoties ar ticīgajiem, mēs tūlīt, pēc Kristus apzīmējuma varam zināt, vai šīs ir tās dvēseles, kuras iekšēji nesaskaņojās ar Dieva Gribu, neatsakās no visa un garīgi negatavojās uz Jēra Kāzu mielastu un tāpēc nav spējīgas sekot Jēzum. Pie pirmās grupas piederēja tie, kuri nogāja uz savu tīrumu. Pēc Dieva Vārda tīrums – pasaule (Mateja Ev. 13.Nod. 38.Pants) garīgi noteikts jēdziens un apzīmē garīgas darbošanās vietu. Kristus uzsver, ka šīs kategorijas aicinātie, nogāja uz savu tīrumu, nepieņemot garīgo ielūgumu. (Mateja Ev. 22.Nod. 15.Pants) Ko Kristus ar to saka? Šie aicinātie bija tā aizrāvušies ar savu darbu uz sava lauka, ka viņiem nebija laika doties uz tā Jēra Kāzu mielastu. Viņi neņēma vērā Kristus personīgo aicinājumu, neņēma vērā Kristus Garu un Patiesību!
Garīgais mērķis viņiem palicis par līdzekli, sasniegt savus personīgos mērķus un Dieva īpašumu viņi piesavinājuši sev!
Priekš iekšējas, dzīvas sadraudzības ar To Kungu, viņiem nav ne laika, ne cenšanās, ne slāpes. Savu personīgo darbu viņu uzskata par daudz svarīgāku, nekā garīgo. Svarīgāku par sadraudzību ar Kristu un Kristus garīgais mielasts, t.i. patiesā barība – Dzīvības Maize, nonākusi no Debesīm un Dzīvais Ūdens viņus nepievelk: pasaule un viss personīgais nodzēsis viņos garīgās slāpes. Saņemot no Tā Kunga viņiem uzticēto darba lauku, viņi aizmirst, ka garīgais lauks ir Dieva privātīpašums, viņi dzīvo un strādā atsevišķi no Kristus, neuzzinot Dieva gribu, pašlepni un pēc savas gribas kā netaisnais nama turētājs. (Lūkasa Ev. 16. Nod.) Viņi garīgi neapvienojas ar Kristu, pretēji, viņi baidās un cīnās sevī pret visu garīgo un patieso. Šie aicinātie strādā no sevis un priekš sevis – ne Kristus Vārdā un ne priekš Kristus. Viņi strādā pēc miesas prāta, ne pēc Gara. Pēc miesas prāta Dievam patikt nevar. (Ap. Pāvila vēstule Romiešiem 8.Nod. 8.Pants) Kristus autoritātes vietā viņi uzstāda savu personīgo autoritāti. Zem nosaukuma “Kristus Ceļš” viņi ved savu ceļu un savu mācību. Ar to izskaidrojams, ka ir organizācijas, kuras nes augstus, kristīgus nosaukumus, bet atļauj dažādas izpriecas: pasaulīgu radio, dejas, u.t.t. Pilnīgi skaidrs, ka tāds virziens nav kristīgs un tā avots, nav Kristus mācība – tas nav dibināts uz Evaņģēliju. Strādājot savā darba laukā pēc saviem uzskatiem, šo aicināto kategorija arvien tālāk novirzās no patiesības, līdz ar to, arvien tālāk no iespējas nožēlot grēkus un atgriezties uz Kristus ceļa. Šī kategorija neseko Tam Jēram.
Pie otras grupas pieder tie, kuri nodarbojas ar tirdzniecību. Šīs ir tās dvēseles, kuras nodarbojas kā algotņi, visu garīgo, ko viņi saņēmuši no Tā Kunga, sāk pārdot par naudu; viņi ieved savā iekšējā stāvokļa templī tirgošanos, un ejot Jūdas pēdās, naudas kārība ved viņus pie mērķa; tie labi iekārtojas uz Kristus un Viņa mācības rēķina. “Nepadariet mana Tēva namu, par tirgus namu!” Teica Kristus. (Jāņa Ev. 2. Nod. 16. Pants)
Pie trešās grupas pieder tie aicinātie, kuri tik tālu aizgājuši no Kristus, savā zemišķā dzīvē, ka ir nomiruši priekš visa garīgā un pazaudējuši pat garīgo jēgu. Aicinājums Jēra Kāzu mielastā, atklāj cik tālu aicinātie aizgājuši no Dieva. Atgādināšana vien par Jēra Kāzu mielastu, viņus satricina, jo patiesības gaismā viņi skaidri saskata sava garīgā stāvokļa briesmas un negribēdami atzīties un nožēlot grēkus viņi sadusmojās uz Dieva kalpiem, apsmēja un pat nonāvēja tos. Ar to tiek atklāts, ka viņi piesaistījušies pie personīgā, zemišķā, pie saviem elkiem, tie nevēlas, un tāpēc arī nevar atgriezties pie Tā Kunga – viņi negrib savas sirdis pilnīgi atdot Jēzum. Patiesības gaisma ir tik spēcīga, ka viņus sagrābj neprātīgas dusmas pret Dieva kalpiem, kuri ar savu dziļi garīgo uzaicinājumu ierasties Jēra Kāzu mielastā, atklāja viņu kailumu cilvēku priekšā. Šī kristiešu kategorija ir vienmēr gatava izrēķināties ar Dieva praviešiem, kuri atklāj viņu “puvušās brūces” un Dievam pretīgo dzīvi. Viņi neieredz Dieva sūtņus, kas tur Dieva patiesības ugunīgo zobenu. Viņi noniecina Dieva sūtņus, pazemo viņus, apmelo, pat, aizejot savā niknumā, līdz slepkavībai. Tā dusmās vajā mirušie ticīgie garīgi dzīvos! Šī tipa Kaini neieredz Ābelus par to, ka Dievs pieņem Ābelu, neviltotos, tīros, garīgos upurus un nepieņem Kaina miesas prāta upurus – šeit sākas Kaina dusmas, skaudība, apmelošana un rezultātā – vajāšanas slepkavība.
Evaņģēlists Lukass par trešo grupu saka ka viņi aizbildinās ar to, ka viņi ir nodibinājuši ģimenes dzīvi. Viņu laulība kalpo kā viņu pilnīgas savienības un apvienošanās simbols ar pasauli. Pilnīgi nogremdējoties pasaulīgās rūpēs, viņi pazaudēja pasaulē garīgu savienību ar To Jēru un tāpēc garīgais ceļš uz Tā Kunga Kāzu mielastu priekš viņiem ir slēgts. Kristus šeit izskaidro, ka šo aicināto izredzēšana nevarēja notikt pēc viņu pašu personīgās uzvešanās un attiecībām. Kristus žēlastība tika vērsta arī pret viņiem, bet viņi to rupji un nepieklājīgi noraidīja, atgrūda. Pēc sava iekšējā stāvokļa šie aicinātie izrādījās necienīgi: viņu vārdi un rīcība atklāja viņu kailumu – kristieši bez ticības un mīlestības. Pret viņiem tika vērsts garīgs apzīmējums ar Tā Kunga vārdiem: “Kāzu mielasts gatavs, bet aicinātie nebija cienīgi.” Mūsu laikmetā ir parādījies jauns aicināto tips kuri ārēji neizsaka savu protestu pret visu garīgo, bet ar svinīgu izskatu ārēji samierinās, tomēr Dieva bijāšanas spēku aizliedz, (Ap. Pāvila 2. Vēstule Timotejam 3. Nod. 5. Pants) un paši sevi atzīst par aicināšanas cienīgiem. Turpretim, pēc iekšējas garīgās pārbaudes viņi izrādās vēl zemāk nekā tie aicinātie par kuriem tiek runāts Kristus līdzībās. Savu pretošanos Kristus mācībai un Viņa aicinājumam, viņi neizsaka atklāti, bet maskējas ar meliem un mānīšanos, izvirzot sevi par kristiešiem, sajaucot Dieva Vārda tekstus, cenšas sevi un savu dzīvi attaisnot. Bet viņu dzīve ir pilnīgs kristietības sajaukums ar pasauli. Un arī pie viņiem griežas pārliecinošais Kristus aicinājums: “.. viss gatavs, nāciet Kāzās!” (Mateja Ev. 22. Nod. 4. Pants) Viņiem tiek piedāvāts atstāt savus maldīgos uzskatus, atgūt garīgo redzi, atstāt grēcīgo pasauli, visu personīgo un ejot Kristus pēdās, ierasties Tā Kunga Kāzu mielastā. Dieva mīlestība viņus sauc, pie viņiem tiek sūtīti garīgi stingri Dieva sūtņi, un pret viņiem Dieva Gars vēršas ar atmaskojošiem vārdiem, bet viņi negrib atteikties no savām kaislībām, no iemīlētiem grēkiem un zemišķām saistībām un kārībām. Arī viņi var izmantot paša Dieva doto brīvību: izvēlēties dzīvību vai nāvi, svētības vai lāstus. Tāpēc, atklājot viņiem patiesību, mums nav tiesības patiesību uzspiest ar varu. Ieejot mūsu cietošās un glābjošās mīlestības valstībā, mēs ar šīm dvēselēm šķiramies uz mūžu. “.. neviens no tiem aicinātiem nebaudīs Manu Vakarēdienu” – tā apzīmē Pats Kristus, šo aicināto mantības daļu. “Jo daudz aicinātu, bet maz izredzētu.” (Lūkasa Ev. 14.Nod. 24. Pants) Nepieciešams
atrast sevī atbildi: kādu Kāzu mielastu Kristus šeit domājis. Dieva Vārds mums atklāj, ka šis Kāzu mielasts ir Tā Jēra Kāzu mielasts, ar Viņa Līgavu – Kristus draudzi. (Jāņa Atklāsmes Grāmata 19.Nod. 7-9 Panti) Apustulis Pāvils liecina: “Šis noslēpums ir liels.” (Ap. Pāvila vēst. Efeziešiem 5. Nod. 32. Pants) Šis noslēpums ietver sevī dvēseles garīgo savienību – apvienošanos ar Kristu! Šis noslēpums ir saprotams tikai tām dvēselēm, kuras nāk dzīvā apvienībā ar Kristu. Dvēseles, kuras sasniegušas savienību ar To Kungu, t.i. patstāvīgu garīgu vienotību ar Kristu, tā ir Kristus Draudze – Viņa Līgava. Šo noslēpumu ar cilvēku vārdiem izskaidrot nav iespējams: garīgo, tikai saprast ir par maz – ir vajadzīga garīga pieredze. Vairākums ticīgo uzskata sevi par Kristus Līgavu; bet patiesībā, šajā Dievišķajā skaitā iekļūst tikai tie, kuri caur dzīvu apvienību ir sasnieguši Dievišķo Kristus būtību.
Pie dzīvas, garīgas apvienības ar Sevi, aicina Pats Kristus: “Un mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājas vietu.” (Jāņa Ev. 14. Nod. 23. Pants) “..un Es to mīlēšu un tam parādīšos (citos tulkojumos – “..pie tiem ieradīšos.”) (Jāņa Ev. 14.Nod. 21. Pants) “.. es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, (citos tulk. Vakarēdienu) un viņš ar Mani.” (Jāņa Atklāsmes Grāmata 3.Nod. 20. Pants) “Paliekat iekš Manis un Es iekš jums!” (Jāņa Ev. 15.Nod. 4.Pants) Kristus Vīnkoka zari, barojas, dzīvo, aug, zied, un nes augļus, tikai ar Kristus dzīvības sulas palīdzību ieplūstot visos zaros, kuri neatdalāmi pieauguši pie Kristus vīna koka un visi šie zari savienojas vienā ar vīna koku. Tādā veidā Kristus Gars un dzīvība, patstāvīgi atrodas un darbojas tajās dvēselēs, kuras savienojušās dzīvā sadraudzībā ar Kristu. Ja zars dzīvos atsevišķu dzīvi t.i. savu personīgo, miesas prāta dzīvi, tad zars iekšēji sāk atdalīties no koka un savā pamatā sāk izžūt- Kristus Gara dzīvības sula pārstāj iekļūt zara iekšienē un zars pakāpeniski sakalst, tā bez Kristus, zari pakļauti nāvei. Zars – garīgs dvēseles attēls, kurš bijis garīgi piepotēts pie Kristus – vīnstīgas, bet atdalījies no Viņa – Dzīvības avota un nokaltis.
Šis zars nav derīgs Debesu Valstībai. Vienreiz modināta, pat atgriezusies dvēsele, nedrīkst dzīvot atsevišķi no stīgas, pazaudējot iekšējo apvienošanos ar Kristu. Zars turēsies pie stīgas tikai ārēji ar sauso bijušo piepotējumu, bet dzīvības sulas cirkulācija viņā vairs nenotiks. Viņš izrādīsies par nedzīvu elementu, uz dzīvās stīgas – garīgā dzīvē – tā ir nepieļaujama parādība. Tāds zars ir par nopietnu traucējumu citu zaru garīgai augšanai. Pazaudējot sevī Kristu, – šeit iet runa par tām dvēselēm, kuras kādreiz tiešām ir nesušas Kristu savās sirdīs – dvēsele tikai ārēji turas pie stīgas, ar pagājušā piepotējuma sauso miziņu. To likteni apzīmē Pats Kristus: “tie tiks sakrāti un ugunī iemesti.” (Jāņa Ev. 15.Nod. 6.Pants) Tā ir ar tiem, “kas sev mantas krāj un nav bagāti iekš Dieva” (Lūkasa Ev. 12.Nod. 21.Pants).
Dārgā dvēsele, ja tu zini vai ievēro kas tev trūkst, vai esi pazaudējusi, vai sāc zaudēt dzīvo apvienību ar Savu Glābēju, tad nemierini un neapmāni sevi. Neceri uz pagātnē pārdzīvoto piepotējumu pie vīnstīgas – Kristus. Neļauj nevienam sevi pārliecināt, ka tev garīgi viss kārtībā, bet atceries, no kurienes tu esi atkritis un atgriezies – nožēlo grēkus! (Jāņa Atklāsmes Grāmata 2. Nod. 4-5 Panti) Nožēlo, ka tu no savas pirmās mīlestības uz To Kungu esi atkritis, steidzies garīgi celties un lūdz Kristu no jauna piepotēt tevi pie Savas stīgas! Nekas tā nedraud un nekas nav tik bīstami priekš mums ticīgiem, kā garīgi nokalst – pazaudēt dzīvo un patstāvīgo apvienību un draudzību ar Kristu. Bet kādā veidā dvēsele var piepotējusies pie Dzīvās stīgas, pazaudēt spējas uzņemt Kristus Garu un dzīvību? Stīgas zars, kuru Kristus pieved kā dvēseles garīgo attēlu, nenokalst pēkšņi – atmiršanas process prasa laiku arī dabā. Pilnīgi tāpat ir arī ar dvēseli. Apvienojoties ar šīs pasaules garu, no jauna atgriežoties pie pasaulīgiem ieradumiem, apmierinātības un kārībām. Kādā mērā dvēsele no jauna sāk uzņemt pasaules garu sevī, tādā viņa sāk garīgi nokalst – Kristus Gars viņā mirst. Ja dvēsele necelsies tūlīt, turpat, kur notikusi viņas garīgā krišana, bet kas ir visļaunākais, – sāks savu atgriešanos pasaulē attaisnot t.i. mākslīgi atdalot sevī visu pasaulīgo, tad šīs pasaules tumsa arvien vairāk iesūksies dvēseles iekšējā stāvoklī noslāpējot sevī Kristus Garu uz Dzīvību. Pieņemot šīs pasaules garu, dvēsele garīgi nomirst priekš Tā Kunga. Mirušie ticīgie ir tāda reliģiska darba augļi, kad vadītāju darbs pie dvēselēm tiek sajaukts ar pasaulīgo saprašanu. Viņu apziņā, tie samierina sevī kristīgos jēdzienus ar pasaulīgiem maldīgi savienojot sevī šīs pasaules garu ar Evaņģēlija garu. Dieva Vārds kategoriski aizliedz šādu sajaukšanos (Ap. Pāvila 2. Vēst. Korintiešiem 6. Nod. 14-17 Panti) Neļausim sevi apkrāpt: “Draudzība ar pasauli ir ienaidība Dievam.” (Jēkaba Vēstule 4. Nod. 4. Pants; Jāņa 1. Vēstule 2. Nod. 15-16 Panti) Kāda bijušā luterāņa bīskapa sieva, liecinieku klātbūtnē man iebilda: “Kad es dejoju, Dzīvais Kristus ir manā sirdī.” Līdz kādam briesmīgam, garīgam aptumsumam, līdz kādai satriecošai zaimošanai var noiet dvēsele, savienojot sevī pasauli ar kristietību, ejot pa plato moderno ceļu, līdz Evaņģēlija patiesības profanācijai (svētuma apgānīšanai). Par garīgo pamatu visiem patiesiem kristiešiem jābūt Kristus vārdiem: “Viņi nav no pasaules, kā Es neesmu no pasaules.” (Jāņa Ev. 17.Nod. 16.Pants) Stingri atcerēsimies uz visiem laikiem, ka Kristus Gars un pasaules gars nav savienojami. (Ap. Pāvila 2. Vēstule Korintiešiem 6. Nod. 14. Pants, 17. Pants; Ap. Pāvila Vēstule Romiešiem 8. Nod. 5-8 Panti) Jebkurš mēģinājums savienot sevī pasaules garu ar kristietības garu ir tieša pretošanās un pretdarbība Kristus Garam. “Kam Kristus gara nav, tas Viņam nepieder.” (Ap. Pāvila Vēstule Romiešiem 8.Nod. 9.Pants) Tāds ir neizmaināmais, kategoriskais garīgās dzīves likums Kristū.
Ielūgtie, kuri neatnāca uz Kristus aicinājumu, kā norāda Pats Kristus: pasaulīgais un zemišķais ir novedis viņus līdz garīgai atmiršanai un nāvei. Šīs dvēseles izšķiroši noraidīja Tā Kunga ielūgumu un pēc sava garīgā stāvokļa izrādījās – nokaltuši, nomiruši zari. Tādi zari tiek nocirsti un mesti ugunī, no šāda stāvokļa garīgajā dzīvē mums visvairāk jābaidās.
Svētlaimīgi tie ticīgie, kuri nelokāmi cīnās pret jebkādiem kompromisiem ar šo grēcīgo pasauli. “Kas uzvar, tam būs iemantot visas lietas.” (Jāņa Atklāsmes gr. 21.Nod. 7.Pants) “Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības kroni.” (Jāņa Atklāsmes gr. 2. Nod. 10.Pants) Dzīvības vainagu Kristus dod par uzticību līdz nāvei un par uzvaru pār pasauli. Uzticība Kristum slēpjas iekš tā, lai nekur nepaliktu neuzticīgs Kristus Garam. Tā Jēra Kāzas – Kristus Garīgā apvienība ar Viņa draudzi t.i. ar tām dvēselēm, kuras visu uzvar un uz mūžu savienojās ar vīnstīgu – Kristu, Viņa Garu – Viņa Dievišķo Būtību (Ap. Pāvila 1. Vēstule Korintiešiem 6. Nod. 17.Nod.) Turklāt uz Tā Jēra svinīgajām Kāzām, aicinātie īstenībā izrādījās nokaltuši zari – svešs un nepieņemams priekš viņiem bija šis tīri garīgais ielūgums. Pēc sava iekšēja stāvokļa, viņi izrādījās necienīgi. Viņu rupjās, brutālās attieksmes pret aicinājumu, kurš noveda pat līdz vajāšanām, naida un nodevības pret Kristus sūtņiem, bija pilnas iekšējas atvienošanas rezultāts. Patiesiem kristiešiem ir pilna iekšēja vienotība ar Kristu un Viņa miesas locekļiem. Kristus draudzē ir Gara vienotība un tāpēc nav vietas ienaidam, strīdiem, un vajāšanām. Tur kur šīs miesas un prāta izpausmes ārēji kļūst redzamas, tur pārkāpta Kristus Gara vienotība un Kristus draudze nevar pastāvēt. Kristus Gara gaisma atmasko tumsības un miesas prāta darbu, un to necieš tie, kas dzīvo miesas prātā redzot savu garīgo stāvokli, garīgi atmaskotu, kailu, viņi saceļas dusmās pret Dieva sūtņiem.
Pievērsīsim uzmanību tam, ka Ķēniņš sūtīja viņiem ielūgumus, kā cienīgiem, tā kā viņi bija Viņam personīgi zināmi, bet pēc savas dzīves un stāvokļa viņi izrādījās necienīgi. Tas Kungs visu zināja par viņiem, bet Viņš nepagāja tiem garām un viņiem, garīgi nokaltušiem, kuri atdalījušies no apvienības ar To Kungu, vēlreiz bija parādīts gods, bet viņi noteikti, brīvprātīgi un apzināti atraidīja Ķēniņa ielūgumu un turpināja kārtot savus personīgos, zemišķos darbus, paliekot pasaulē pēc sava iekšējā stāvokļa un dzīves.
Ar šo līdzību Kristus pavisam satriec maldu teoriju – it kā daudz ir aicināto, bet caur žēlastību izredzēto ir maz. Kristus nepārprotami atklāj, ka izredzēšana atkarīga nevis no žēlastības, bet no pašiem aicinātiem – vai viņi ļausies sevi izredzēt, vai izvēlēsies pasauli un viņas bojā eju.
Pret visiem aicinātiem, plūda dzīva lielā žēlastība, bet aicinātie atgrūda Dieva kalpu aicinājumu, līdz ar to, atgrūda savu izredzēšanu, viņi, kā redzams, nogāja pa saviem ceļiem un palika pie saviem darbiem. Vienreiz uz visiem laikiem nepieciešams atteikties no sātaniskā redzes viedokļa, it kā aicināto izredzēšana nav atkarīga no pašu aicināto gribas, bet atkarīga no, ar varu uzspiesta noteikuma. Dievs ir devis savam radījumam – cilvēkam gribas brīvību un uz šī pamata, cilvēks pats, saskaņā ar Dieva Vārdu, izlemj savu likteni – būt vai nebūt izredzētam.
Kāzu mielasts bija gatavs, Tas Kungs visu piepildīja, visu sagatavoja, bet aicinātie neparūpējās, pat nepacentās garīgi sagatavot sevi – viņi atstāja Dieva ceļus un aizgāja pa saviem ceļiem, personīgiem, zemišķiem, cilvēcīgiem, viņi sāka dzīvot savām interesēm. Ir pat Dieva sūtņi, kuri kļūst par pasaulīgiem oratoriem par reliģiskām tēmām, kas liekas Dieva bijāšanu cienīgi, bet Viņa spēku aizliedz. “Izrādīdami ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegdami; un no tādiem izvairies.” (Ap. Pāvila 2. Vēstule Timotejam 3. Nod. 5. Pants) Daudzus samaitā sava personīgā dzīve, savi vērši, savas kāzas un savienība ar pasauli. (Lūkasa Ev. 14.Nod. 18-20 Panti) Evanģēlists Lūkass atzīmē, ka personīgās intereses aizvilināja aicinātos prom no Tā Kunga un visu, ko pienācās dot Tam Kungam, aicinātie paturēja sev un apcietinājās pret Tā Kunga atteikšanās bausli. (Lūkasa Ev. 14. Nod. 33. Pants) Pievērsīsim uzmanību vēl tam, ka kalpi pēc Ķēniņa rīkojuma visu paskaidroja un precīzi nodeva Ķēniņa ielūgumu, bet arī tas nepalīdzēja – neviens no aicinātiem neatbildēja uz Kristus aicinājumu, viņi kategoriski noraidīja šo ielūgumu – negāja un neatnāca! Tas mūs pārliecina par to, ka aicinātie bija ticīgās dvēseles, bet garīgi izrādījās jau nokaltuši zari, bet pirms nocirst tos, Tas Kungs dod viņiem iespēju atjēgties: 1) Ieiet dziļi sevī kā pazudušais dēls 2) nožēlot grēkus 3) atgriezties pie Tēva.
Bet aicināto sirdis izrādījās cieti noslēgtas un garīgi sakaltušas – savs lauks, savi vērši, sava personīgā zemes dzīve – vārdu sakot, viss tas, no kā Tā Kunga aicinātiem vajadzēja atteikties pēc Kristus baušļa. Tas palika viņiem par elku un piesaistīja pie šīs pasaules, bet viss garīgais, kas viņos vēl bija dzīvs – sakalta un nomira. Viņi bija “ticīgi”, bet bez Dieva ticības. Tāpēc Dieva Vārds brīdina: “Turat Dievišķu ticību!” (latviešu tulkojumā – “Ticat uz Dievu!”) (Marka Ev. 11. Nod. 23. Pants)
Viņi, aicināto tips, kuri pilnīgi atvienojās no Tā Kunga un paši sevi ieskaitīja garīgi necienīgo kategorijā. Bet Jēzus uz to teica: “Neviens neder Dieva Valstībai, kas savu roku pieliek pie arkla un skatās atpakaļ.” (Lūkasa Ev. 9.Nod. 62.Pants)
Ķēniņš, saka Kristus, izsūtīja savus kalpus un teica: “Ejiet uz krustceļiem un aiciniet Kāzās, kādus jūs atrodat.” (Latviešu tulkojumā, “Ejiet uz lielceļiem..” ) (Mateja Ev. 22.Nod. 9.Pants) Dieva Vārdā (Bībelē) katrs vārds slēpj sevī dziļu, garīgu nozīmi. Ir jāpiemin, ka Tas Kungs izsūta savus kalpus “uz krustceļiem” – ceļu krustojumiem – Kristus precīzi apzīmē to vietu, kur vajag meklēt dvēseles. Tā vieta ir krustceļi. Krustceļi, kā garīgi noteiktu vietu, zin vienīgi patiesie Kristus mācekļi, darbā izsūtīti personīgi no Viņa. Lai arī cik neizskaidrotu šo jēdzienu, tas kurš nav izsūtīts darbā no Tā Kunga personīgi, šo jēdzienu sevī ietilpināt nav spējīgs.
Jums katram dzīvē pienāk laiks, kad mēs garīgi atrodamies krustceļos – mūsu priekšā atklājas liels daudzums dažādu cilvēcīgu ceļu, bet patiesais Kristus ceļš nav atrasts. Kur viņu meklēt? Tas ir dvēseles jautājums. Dvēsele ir neziņā – krustceļos – un nezin kuru no šiem ceļiem izvēlēties – kurš no viņiem ir labais, patiesais, kuru jāizvēlas, lai ceļotu pa viņu? Bezrūpīgas zemišķas dvēseles tūlīt izvēlas ērtos, platos pasaules labklājības ceļus, kuri ved nāvē. Krustceļos stāv meklējošās skumstošās, izmocītās, nospiestās, apgrūtinātās, slāpstošās dvēseles. Evaņģēlists Lukass raksturo viņus ar Kristus vārdiem – nabagus, kroplus, klibus un aklus. Arī vecā derībā Tas Kungs dod dvēselēm tos pašus garīgos apzīmējumus. Šiem apzīmējumiem ir tīri garīga nozīme – Jesajas Grāmata 43.Nod. 8.Pants “Izved tos aklos (garīgi) ļaudis, kam tomēr ir acis (fiziskās) un tos kurlos (garīgi) kam tomēr ir ausis (fiziskās). Stāv dvēseles dziļās iekšējās ciešanās un pašas nezin kuram no cilvēcīgiem ceļiem pievērsties; atrodas dziļās pārdomās un nezin, pa kuru ceļu iet, lai atrastu patiesību, dzīvību – dzīvo Kristu. Dvēseles meklē patiesu mūžīgo ceļu pie Dieva un neatrod Viņu virs zemes starp cilvēkiem. Dažas no šīm dvēselēm neuzdrošinās uzsākt iet pa cilvēku piedāvātiem un izslavētiem ceļiem, kuri tiek ieteikti kā vienīgie glābšanas ceļi. Glābšanas darbība pieder vienīgi Kristum, Dieva Dēlam. Tiesības glābt dvēseles, Kristus ieguva caur Ģetzemāni un Golgātu, caur nāvi un augšāmcelšanos. Nav tāda organizācija, kura ar saviem spēkiem varētu izglābt kaut vienu bojā ejošu dvēseli. Glābt dvēseles var tikai cilvēces Glābējs. Izpildot Viņa gribu, Viņa sūtītie kalpi netiek nosaukti par glābējiem, bet vienkārši par kalpiem. Pamatojoties uz Dieva Vārdu, nevienam nav tiesības dvēseļu glābšanu pierakstīt sev. (Ap. Pāvila 1. Vēstule Timotejam 2.Nod. 5.Pants; Apustuļa darbi 4.Nod. 12.Pants) Vienīgi Kristus ir spējīgs glābt dvēseles. Loģiski skaidrs – priekš kam dvēselei būtu jānāk pie Tā Kunga, ja brālis vai māsa varētu viņu glābt. Bet garīgā pieredze rāda, ka gadās slinkas un viltīgas dvēseles, kuras pašas nenāk pie Jēzus, prasot no saviem ganiem, viņas vilkt un glābt – šādi notiek liela maldīšanās. Tāda saprašana vispār nav pieļaujama, it kā cilvēki glābj dvēseles: no vienas puses ar to tiek modināta dievbijība pret tām personām kuras tiek sauktas par dvēseļu glābējām, bet no otras puses dvēseles tiek attālinātas no Kristus. Dvēseles, nākot pie atziņas, ka viņas vispār nav izglābtas no cilvēcīgiem glābējiem, apzinās, ka viņas vispār nepazīst garā Kristu- Patieso Glābēju, ka nav viņām dzīvas, patiesas sadraudzības ar Viņu, izņemot ticību, ka Kristus eksistē un ir cietis dēļ cilvēces. Nākot pie sava šausmīgā stāvokļa apzināšanās, šīs dvēseles sāk bezgalīgi ciest un mocīties un krīt izmisumā no tā strupceļa, kurā viņas ieveduši “glābēji”. Ar savu rūgto pieredzi pārliecinoties, ka šie cilvēcīgie glābšanas ceļi nav taisni un patiesi un uzzinot, ka cilvēku ceļi nenoved pie dzīvās ticības – Dzīvā Dieva – dvēseles sniedzās atpakaļ un nonāk iepriekšējā ceļu krustojumā (iepriekšējā gara stāvoklī) un tur stāv vēl skumīgākas, vēl traģiskāks ir viņu iekšējais stāvoklis: bezcerīgi viņas ceļ savas acis pret Debesīm, meklējot izeju no piedāvāto “glābšanas ceļu” labirinta, stāv un rūgti pārdomā. Bet Tas Kungs saka: “Uzlūkojiet dzīves gaitas ceļus un izpētiet, kurš ir senlaikos bijis tas labais svētības un laimes ceļš, tad staigājiet pa to, un jūs atradīsiet mieru savai dvēselei..” (Pr. Jeremijas Grāmata 6.Nod. 16.Pants)
Tieši pie šīm meklējošām, slāpstošām, nospiestām un apgrūtinātām, garīgi nabadzīgām, aklām, kroplām, klibām – stāvošām krustceļos – dvēselēm Kristus sūta Savus mācekļus, atklāt viņām labo, patieso, garīgo ceļu un teikt, ka Kāzu mielasts jau ir gatavs un Viņš Pats gaida tos. “Es stāvu pie durvīm un klaudzinu..” (Jāņa Atklāsmes Grāmata 3.Nod. 20.Pants) Kristus klaudzina pie visu nelaimīgo dvēseļu sirds durvīm, pie tām dvēselēm, kuras ir nomaldījušās un neatrod ceļu pie sava Glābēja. Kristus liek aicināt visus, ko viņš atrod krustceļos. Tas Kungs pavēl ne vienkārši ar vārdiem saukt vai arī dvēseles pārliecināt – nē! Tas Kungs pavēl šīs dvēseles garīgi atrast! Pirmos aicinātos meklēt nevajadzēja: Viņa kalpiem tie bija zināmi un viņiem tika personīgi nodoti ielūgumi. Tagad vajadzēja aicināt tos, kurus Tā Kunga sūtņi atradīs. Dieva sūtņiem tika teikts, ne vienkārši aicināt, kas pagadās, bet atrast dvēseles. Dvēseles nepieciešams garīgi atrast – tās vajag pazīt, pēc Tā Kunga atklāsmes: “Es zinu, kurus Esmu izredzējis.” (Jāņa Ev. 13.Nod. 18.Pants) Garīga dvēseļu pazīšana, tiek atklāta no Kristus, tikai Viņa patiesajiem mācekļiem, kas atstājuši visu, lai izpildītu atteikšanās Bausli un izietu Viņa darbā. (Ap. Pāvila 1. Vēstule Korintiešiem 2.Nod. 11-12 Panti) Turpretim, kas nav Viņa mācekļi, kaut arī gribētu, nevar garīgi atrast dvēseles, tāpēc ka tāda dāvana viņiem nav uzticēta. Kamēr Dieva kalpi nav izauguši līdz garīgam stāvoklim, viņiem šī dāvana netiek dota, jo pretējā gadījumā, viņi savā miesīgā stāvoklī varētu pazudināt dvēseles, ko Tas Kungs mīl. Daudzu kristiešu nelabvēlīgā attieksme pret Kristus patiesiem mācekļiem, apstiprina šo bēdīgo patiesību – miesīgais neatšķir garīgo. Saņemot no Kunga šo brīnišķīgo, garīgo dāvanu, pazīt dvēseles, Kristus mācekļi, atrodot Kristus draudzes nomaldījušās avis, ar šo garīgo dvēseļu atrašanu viņi netiesā nevienu dvēseli. Tiesa – ir Paša Dieva lieta! Garīgi atrodot dvēseles, Viņa mācekļi precīzi izpilda no Tā kunga saņemto rīkojumu, nepārkāpjot viņiem uzticētās kalpošanas robežas. Kam Dieva Gara nav, tas nav izsūtīts garīgā darbā no Tā Kunga personīgi – katrs darbinieks, dvēselīgi miesīgā stāvoklī, izvēloties dvēseles pēc savas vēlmes un saprašanas izdarītu visnetaisnīgāko un nelikumīgāko darbu. Kristus patiesās kalpošanas garīgā puse – kā pilnīgi garīgs darba lauks ir pilnīgi nesaprotams priekš miesīgiem ticīgajiem. Viņš paspēj sevī ietilpināt Dievišķos dziļumus un noslēpumus. (Ap. Pāvila 1. Vēstule Korintiešiem 2. Nod. 14-16 Panti) Patvaļīgie kalpi, tie, kurus Tas Kungs nav izsūtījis darbā, aicina uz Jēra Kāzu mielastu visus, gan pasaulīgos, gan miesīgos ticīgos, nezinot, ka Debesu Valstībā nāks tikai tie, kuri būs ģērbušies Kāzu drēbēs. Pirms aicināt uz Kāzu mielastu, vajag garīgi parūpēties par dvēseļu atgriešanos un lai dvēseles ietērptos Kristus vienotības kāzu drēbēs, lai beigās neizrādītos “viesi bez Kāzu drēbēm”. Turpretī no Tā Kunga izsūtītie, Viņa uzticamie mācekļi, garīgi strādā pie tām dvēselēm, kuras norāda Dieva Gars, vedot viņas pa Kristus garīgo ceļu, uz Jēra Kāzu mielastu. Par šo patiesi garīgo darbu pie dvēselēm, norāda apustulis Pāvils : “Mani bērni, par kuriem es no jauna ciešu radību sāpes, līdz kamēr Kristus izveidots jūsos.” (Ap. Pāvila Vēst. Galatiešiem 4.Nod. 19.Pants) “Kaut arī jums būtu desmit tūkstoši pamācītāju Kristū, tad tomēr, jums nav daudz tēvu; es jūs esmu, evaņģēliju sludinādams, dzemdinājis Kristū Jēzū” (Ap. Pāvila 1.Vēstule Korintiešiem 4.Nod. 15.Pants) par mācekļiem, kuri šim garīgam darbam pie dvēselēm nozīmēti no Tā Kunga personīgi, liecina Kristus: “Patiesi, patiesi Es jums saku, kas neuzņem ko Es sūtu – tas Mani neuzņem; un, kas Mani uzņem, tas uzņem to, kas mani sūtījis.” (Jāņa Ev. 13. Nod. 20. Pants) Ar šiem Vārdiem, Kristus Pats atdala tos darbiniekus, kurus Viņš sūtīja, no darbiniekiem, kas iziet darbā nesūtīti. “Un kā lai sludina, kad nav sūtīti..?” (Ap. Pāvila Vēst. Romiešiem 10.Nod. 15.Pants)
Ar šiem vārdiem ap. Pāvils vispār nepieļauj iespēju sludināt, ja tas nav sūtīts šim darbam no Tā Kunga personīgi. Ko Tas Kungs Pats sūta, tam arī Viņš dod nepieciešamo garīgo atziņu. Tāds ir Tā Kunga likums priekš garīgās kalpošanas. Kalpi, kuri patvaļīgi izgājuši Dieva darbā, var tikai dvēseles aicināt pie grēku nožēlas un atgriešanās atbilstoši savam personīgam garīgam stāvoklim – viņiem taisnība, bet to darbu nevar nosaukt par garīgu darbu pie dvēselēm, par kuru runā Ap. Pāvils Galatiešiem 4. Nod. 19. Pantā; un Ap. Pāvils 1. Vēstulē Korintiešiem 2. Nod. 13. Pantā. Miesīgs cilvēks nespēj radīt garīgo, tāpēc, ka viņš pats nav sasniedzis garīgo, (Ap. Pāvila 1. Vēst. Korintiešiem 2. Nod. 14-16 Panti) Ap. Pāvils šajā Dieva Vārda tekstā izskaidro, ka dvēselīgā stāvoklī nav iespējams uzņemt garīgo, jo “dvēselīgs cilvēks nesaņem to, kas ir no Dieva Gara.” Daži iziet dvēselīgā stāvoklī savā darbā, nosaucot to par “garīgu”. Rezultātā var novērot kopienas, kurās gadu desmitiem ilgi tiek veikts viens un tas pats uzaicinājuma darbs, kaut arī bieži šādās sapulcēs neatrodas tādas pasaulīgas dvēseles, kurām būtu vajadzīgs šāds uzaicinājums. Tas notiek tāpēc, ka nav garīgās barības rezerves: “tiek runāts pa tukšo”. Kā teica Ap. Pāvils 1. Korintiešiem 9.Nod. 26.Pantā, t.i. Dieva Vārds tiek runāts “pa tukšo” bez mērķa, neņemot vērā dvēseļu stāvokli. Šeit ir Dieva noslēpums, kurus saprot tie, kurus vada Svētais Gars.
Jaunatne, kuru tālāk par uzaicinājumu neaizved, rezultātā atgriežas atpakaļ pasaulē ar melīgu un Dieva zaimojošu pārliecību, ka “garīgais” ir garlaicīgs, grūts un nesasniedzams un vispār neko nedod. Ievērojot šo skumjo parādību, daži sarīko priekš jauniešiem saiešanas, kuras tomēr, notiek nevis Kristus Garā, bet trokšņainā šīs pasaules garā un nenoved jaunatni pie Kristus Gara. Kā redzams – dvēseles aicina iziet no pasaules un nākt pie Dieva, bet lai viņas noturētu un noslēptu savu garīgo bezspēcību un bankrotu, piedāvā viņām pasaulīgo dzīvi. Ar to tiek satricināta garīga autoritāte un jaunatne nezinot pie kā pievērsties, iet atpakaļ pasaulē. Visi šie kompromisi, viss šis garīgā sajaukums ar pasaulīgo, pavisam noved jaunās dvēseles no Kristus ceļa uz cilvēcīgo maldu ceļiem. No vienas puses – aicinājums iziet no pasaules, bet lai dvēseles noturētu pie sevis – viņas atgriež atkal atpakaļ pasaulē. Tāda ir dažu kristiešu traģiskā loģika. Pat tiek pielietoti tīri miesīgi cenšanās paņēmieni; pēc komandas liek pacelt rokas u.t.t. it kā priekš tā, lai atdzīvinātu miegaino sapulču garu. Žēl tās sapulces, kurās priekš atdzīvināšanas nepieciešama vingrošana. Ar šiem ārējiem paņēmieniem nekas netiek garīgi izmainīts – pārveidots un neviens ar tiem netiek garīgi atdzīvināts. Slikti pedagogi, redzot savu klasi miegainu, stundas laikā, sāk enerģiski pielietot klasē vingrojumus. Pie tāda paša principa turas daži Dieva draudzes darbinieki. Tikai personīgi no Tā Kunga sūtīti darbinieki, ir spējīgi pildīt tīri garīgu darbu – atrast nomaldījušās avis un izvest viņas uz Kristus ceļa.
Garīgi atrast iespējams tikai tos, kuri jau iepriekš ir zināmi; Dieva Vārds mums liecina, ka Tas Kungs pazīst savējos (Ap. Pāvila 2. Vēstule Timotejam 2.Nod. 19.Pants) Bet lai atrastu Tam Kungam iepriekš zināmās dvēseles, nepieciešams pašam iet pa Kristus ceļu. Tas, kurš iet ne savējo un ne cilvēcīgo ceļu, bet Kristus ceļu, to Tas Kungs izsūtīs Savā darbā un viņš garīgi atradīs dvēseles. Daži Kristieši pieturas pie tādām domām, ka garīgais tiek dots bez mūsu starpniecības, t.i. bez mūsu personīgiem sasniegumiem iekšējā stāvoklī un dzīvē, bez garīgo mērķu sasniegšanas. Saskaņā ar Dieva Vārdu, visu garīgo jācenšas sasniegt un arī jāsasniedz t.i. jārok un jāiedziļinās. (Lūkasa Ev. 6.Nod. 48.Pants)
No Jāņa Kristītāja dienām līdz šodienai, Debesu Valstībā ar spēku laužas iekšā un tie, kas pielieto pūles, to iemanto (Lūkasa Ev. 13.Nod. 24.Pants) “Kas uzvar, tas iemantos visas lietas.” (Jāņa Atklāsmes gr. 21.Nod. 7.Pants) Vajag pašam garīgi virzīties uz augšu, lai caur pūlēm iemantotu Debesu Valstību. Tad Tas Kungs atklās dziļi garīgo darbu, kuru Viņš uztic saviem mācekļiem. Mūsu laikā trūkst garīgas audzināšanas un garīgas dvēseļu vadības, ar ko atšķiras pirmās Kristus draudzes, no mūsdienu draudzēm. Kristieši maz rūpējās par Dieva Gara saņemšanu apmierinoties ar dažādiem reliģisko rakstura pārdzīvojumiem – kā miera un prieka sajušanu uz kādu brīdi, stiprināšanu, vai pat saņemt apžēlošanu no Tā Kunga. Turpretim Kristus pat saviem mācekļiem neļāva iziet garīgā kalpošanā, pirms kristības ar Svēto Garu. (Lūkasa Ev. 24.Nod. 49.Pants; Apustuļu darbi 1.Nod. 4-5 Panti) Saņemot Dieva Garu daži noslāpē sevī un savā dzīvē Gara spēku, Viņa darbības, Viņa balsi un vadību, dodot pirmo vietu un kundzību savai miesai (miesas prātam) t.i. vecajam cilvēkam, kuram jānomirst. Dieva Vārds pavēl: ”Nenoslāpējat To Garu!” (Ap. Pāvila 1. Vēstule Tesaloniķiešiem 5.Nod. 19.Pants) Ap. Pāvils brīdina: “Kas miesas prātam dzīvo, Dievam nevar patikt.” (Ap. Pāvila Vēst. Romiešiem 8.Nod. 8.Pants) Tikai tie, kas saņēmuši Dieva Garu un iestājušies savienībā ar Kristu tiek no Tā Kunga izsūtīti darbā un sasniedz garīgo likumu kā atrast dvēseles.
Pēc Tā Kunga pavēles (norādījuma) garīgi atrastās dvēseles un tās, kuras nodibinājušas ciešu sadraudzību ar Viņu (garīgi savienojušās ar Viņu) nekad neaizies no Kristus, nekad negribēs atgriezties pasaulē, nekad neaizies līdz garīgai nokalšanai. Garīgi atrastās dvēseles iet pa šauro Kristus krusta ceļu uz Jēra Kāzu mielastu, neskatoties atpakaļ, nešauboties un galvenais – “netirgojoties”, bet pēc Kristus baušļa, atsakoties no visa – viņas iet pa taisnu ceļu uz Debesu Valstību. Viņas neaizkavē ne sava personīgā dzīve, ne savi vērši, ne arī apvienība ar pasauli. Visu atstājušas, viņas seko Tam Jēram. Kristus savas avis pazīst no iesākuma un sūta savus mācekļus uzmeklēt šīs, no Viņa iemīlētās dvēseles. Naivi domāt, ka Kristus varētu kļūdīties dvēseļu pazīšanā un dot Saviem mācekļiem nepareizus norādījumus, t.i. aizmirst tos, kas var izglābties, vai norādīt uz tiem, kuri paši izvēlas doties mūžīgā pazušanā.
“Es nerunāju par jums visiem. Es zinu, kurus esmu izredzējis.” (Jāņa Ev. 13. Nod. 18.Pants) Kristus pazīst savas avis un redz viņas garā. Tāpat kā Viņš redzēja Natanaelu zem vīģes koka, pirms tikās ar viņu. Evaņģēlists Jānis garā gremdējoties, Dieva noslēpumu un pateicības dziļumos, kurš bija jūtīgs pret visu garīgo, norāda uz šo garīgo nepieciešamību un vajadzību: garīgi atrast Dieva izredzētās dvēseles – visus, kurus Viņš izredzējis. (Marka Ev. 13.Nod. 20. pants) Runājot par Kristus mācekļu izredzēšanu, apustulis Jānis lieto vārdu “atrod”. Jēzus atrod Filipu un aicina viņu. Filips atrod Natanaelu un aicina viņu. Andrejs atrod Pēteri un aicina viņu. Mācekļi saka: “Mēs esam atraduši Mesiju”, un viņi gāja pie Jēzus (Jāņa Ev. 1.Nod. 41-42 Panti)
Psiholoģiski atzīmējot:
• Pie atziņas par Mesijas atnākšanu, mācekļi nāca caur dzīvu ticību;
• Viņi meklēja Viņu garīgi;
• Viņi atrod Mesiju – Kristu. Par šo ceļu iet katra garīgi slāpstoša dvēsele:
1. Viņa uzzin par Kristu
2. Viņa sāk reāli ticēt savam Glābējam un tāpēc meklē viņu Garā;
3. Dvēsele atrod savu skolotāju un Kungu, kā zamariete – Jāņa ev. 4.Nod
Pirmās divas pakāpes norāda dvēseles garīgo mošanos, trešā – norāda uz grēku nožēlu un atgriešanos. Garīgās atrašanas noslēpums nav izskaidrojams, un atklājas tikai tiem, kam Tas Kungs uztic šo kalpošanu. Šo kalpošanu sagaidīt no miesīgiem ticīgajiem pēc Dieva Vārda, nav nekāda pamata – priekš šīs kalpošanas vispirms nepieciešams apģērbties ar spēku no Augšienes. (Lūkasa ev. 24. Nod. 49.Pants) Nodibināt savā prātā pārliecinātu, bet garīgi nedzīvu dvēseļu draudzi, ir garīgi neauglīgs darbs (tas ir veltīgs). Pārliecinātās dvēseles parasti ir tās, kuras nav grēku nožēlu izvedušas līdz galam. Pats lielākais garīgais noziegums ir apstādināt dvēselēs grēku nožēlu, kad dvēsele dziļā grēku nožēlā meklē savu Kungu; grēka nožēla ir – meklējošas dvēseles garīgā ceļa sākums, viņas sirdī. Tāpēc apturēt grēku nožēlu, kā to daži praktizē, ir tas pats, kas dvēseli garīgi nonāvēt. Ne apturēt, bet padziļināt dvēselēs grēku nožēlu – katra Kristus mācekļa pienākums. Dieva Vārds saka, ka apustuļi precīzi izpildījuši sava Kunga prasības un veduši dvēseles pie grēku nožēlas un atgriešanās, t.i. pie dzīves Kristū. (Apustuļu darbi 3.Nod. 19-20 Panti; 26.,Nod. 20.Pants) Mūsdienās, daži darbinieki atgādina Gogoļa darbu “Čičikovs”, noliekot sevi uz savas reliģiskās darbības platfrormas Čičikova lomā, pulcējot ap sevi neatgrieztas dvēseles, viņi kļūst bagāti (uz īsu brīdi) uz šo iegūto mirušo dvēseļu rēķina. Gogoļa “Čičikovs”, kārtoja savas zemišķās lietas uz mirušo rēķina, bet šādas personas labi iekārtojas fiziskā dzīvē, bet uz garīgi mirušo dvēseļu rēķina. Kristus Pats nosauc neatgrieztās, pasaulīgās dvēseles par mirušām, Lūkasa Ev. 9. Nod. 60.Pants “… lai miroņi aprok savus mirušos, bet tu – ej un sludini dieva valstību.” Ak, kaut arī jūs to zinātu, cik tas ir brīnišķīgi – atrast Kristu un atdzīvoties Viņā. Kristus mācekļi, ejiet un atrodiet visus, kurus Kristus gaida un vediet dvēseles ne pie sevis, ne savā organizācijā, bet vediet viņas pie augšāmcēlušā Kristus! Kalpi izgāja krustceļos un “savāca, sapulcināja, visus ko atrada.” Vārdi “sapulcināja visus” slēpj sevī dziļu garīgu nozīmi.
Kristus mācekļi, atrastām dvēselēm ne tikai atklāja patieso ceļu uz Jēra Kāzu mielastu, ne tikai aicināja viņas, bet sapulcināja viņas vienkopus, t.i. Kristus mācekļi radīja no slāpstošām dvēselēm garīgu savienību – Vienību Kristū. Kristus mācekļi apvienoja viņas nevis caur savu spēku, bet Kristus spēkā uz vienu garīgu mērķi – iet uz Tā Jēra Kāzām, Kāzu mielastu – apvienoja viņas uz viena Debesu Valstības garīga ceļa, un to var tikai tie, kam Tas Kungs uztic savu darbu.
Ja šo visu būtu iespējams izteikt vārdiem vai ārējiem paņēmieniem, kā to parasti praktizē, tad visam šim kalpu darbam nebūtu nekādas vērtības un nekādu garīgu augļu. Daudzi ir mēģinājuši imitēt vienību Kristū, bet ārēji apvelkot godīgumu “Izrādīdami ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegdami; un no tādiem izvairies”. (Ap. Pāvila 2. Vēstule Timotejam 3.Nod. 5.Pants) Šīs celtnes uz smilts neizturēja garīgo pārbaudījumu un gruva pašas no sevis, tāpēc, ka trūka garīgā pamata. (Lūkasa Ev. 6.Nod. 46-49 Panti) Visu laikmetu, visu Kristus mācekļu lielā misija ir – zem ciešas Dieva Gara vadības, pildīt sava Kunga garīgo darbu. Aizkustinošs ir Kristus paskaidrojums – “ļaunus un labus” (Mateja Ev. 22.Nod. 10.Pants) Kristus norāda, ka aicinātie bija ļauni un labi. Kādi brīnišķīgi vārdi! Kāds mierinājums, kāda apžēlošana, kāda mīlestība – “ļaunus un labus”. Mēs cilvēki parasti mīlam tikai labos – tos, kuri priekš mums ir ļoti labi. Kristus mīlēja ienaidniekus – lūdza par viņiem, piedeva viņiem. Mīlēt ienaidniekus – mīlēt ļaunos – tā ir Dieva Mīlestība – “Jo Viņš ir laipns pret nepateicīgiem un ļauniem.” (Lūkasa Ev. 6.Nod. 35.Pants) Priekš cilvēka tas ir vislielākais garīgais sasniegums – ietilpināt savā sirdī Kristus mīlestību. Kristus mums norāda, ietilpināt sevī Viņa Mīlestību. (Lūkasa Ev. 6.Nod. 27-35 Panti) Pievērsīsim uzmanību tam, ka Kristus vispirms nosauc ļaunos un tikai pēc tam labos: “Bet daudzi, kas bija pirmie, būs pēdējie, un kas bija pēdējie būs pirmie.” (Mateja Ev. 19.Nod 30.Pants) Dieva acīs nav labo – visi grēkojuši – visi ļauni. Ļaudis pēc cilvēcīga sprieduma – atšķir labos no ļauniem. Cilvēcīgā laipnība nav Dievišķā laipnība. Gan ļauniem, gan labiem – visiem vienādi jānožēlo savi grēki tāpēc, ka visi ir grēkojuši Dieva priekšā. Nevienam nav tiesības teikt: “es esmu ļauns un tāpēc es nevaru ieiet Debesu valstībā.” Kristus aicina visus ļaunos nožēlot savus grēkus, lai varētu sasniegt glābšanu. Nevienam nav tiesības arī teikt: “es esmu labs un tāpēc man nevajag nožēlot grēkus”, tāpēc ka visi ir grēkojuši Tā Kunga priekšā. (Ap. Pāvila vēst. Romiešiem 3.Nod. 9-12 Panti) Ļaunie un labie! “Dievs šodien pavēl visiem cilvēkiem visās malās atgriezties no grēkiem!” (Apustuļu darbi 17.Nod. 30.Pants) Kalpi aicināja uz Kāzu mielastu pie gaismas, patiesības, prieka, mīlestības un mūžīgas dzīves! Un visi garīgi “atrastie” nogāja un piedalījās Kāzu mielastā. “Tas Kungs iegāja visus aplūkot un ieraudzīja cilvēku, kas nebija apģērbies Kāzu drēbēs” (Mateja Ev. 22.Nod. 11.Pants) Lai pareizi saprastu šo garīgo faktu, nepieciešams paskaidrojums – Austrumos senatnē bija šāda paraša: visi Kāzu mielasta viesi bija ģērbušies vienādās Kāzu drēbēs, kuras ielūgtiem viesiem dāvināja pats līgavainis. Savas garīgās līdzības pamatā, Kristus parāda Viņa klausītājiem saprotamo austrumu parašu. Viesis, kurš nebija saņēmis no līgavaiņa Kāzu drēbes, atšķīrās no pārējiem viesiem, izrādījās lieks, svešs priekš visiem viesiem. Nelūgtā viesa nekaunības rezultāts bija- viņa apkaunojošā ārā izmešana. Kristus norāda un pasvītro, ka viesu drēbes garīgi norāda uz viņa stāvokli starp ielūgtajiem. Atliek garīgi noskaidrot, tieši kādas drēbes saucas par Kāzu drēbēm un ar ko viņas garīgi atšķiras no visām pārējām drēbēm? Nepieciešams garīgi atrisināt divus jautājumus: tieši kādas drēbes dod Kristus Sava Kāzu mielasta dalībniekiem un kādā veidā mēs varam no Viņa saņemt šīs Kāzu drēbes? Pirms atbildēt uz šiem jautājumiem, nepieciešams pilnīgi atbrīvoties no mūsu laikmetā, ļoti izplatītās maldināšanas, – it kā Kristus attaisnošanas drēbes, kuras Viņš dod grēkus nožēlojošai dvēselei, grēku piedošanas momentā, būtu Kāzu mielasta drēbes – nē! Ar šiem maldiem un divu dažādu jēdzienu sajaukšanu, sātans cenšas uzspiest, pareizāk – iestāstīt atgriezušajiem kristiešiem, ka viņi caur atgriešanos ir visu sasnieguši un var ar to pilnīgi samierināties, neko garīgu tālāk nesasniedzot. Šīs dvēseles pilnīgi nerēķinās ar tiem atklājumiem, garīgiem apstākļiem un apsolījumiem par uzvaru, ko Kristus atklāj ticīgo kristiešu septiņām draudzēm (Jāņa Atkl. Grāmata 2. un 3. Nodaļa). Turpretim šīs dvēseles skaitās pilnīgā pretrunā ar visu Dieva Vārdu, it kā ar atgriešanos vien viss garīgais ir sasniegts un atgriežoties pasaulē, grēkā un tumsā viņas iedomājas, ka viss uz priekšu viņām ir piedots. Turpretim neatgrieztos, par tādu pasaulīgu dzīvi, gaida tiesa, mokas un pazušana. Šādas mācības neloģiskums un meli ir acīm redzama. Skumji, ka šī rupjā maldīšanās, neskatoties uz viņas pilnīgu nesaskaņu ar Dieva Vārdu, ir visai izplatīta. (Vēstule Ebrejiem 10.Nod. 26-29 Panti) Apustulis Pāvils dod tiešu rīkojumu Kristus Draudzei, izmest no sava vidus to locekli, kurš no jauna krīt grēkā: “izmetiet ārā to ļauno no sava paša vidus.” (Ap. Pāvila 1.Vēstule Korintiešiem 5.Nod. 9-13 Panti) Dvēselēm, kuras dzīvo līdzīgu divkosīgu dzīvi, sātans cenšas iestāstīt, ka viņas saņēmušas Kāzu drēbes un tagad spīd kā zvaigznes debesīs. Tāds zvaigžņu stāvoklis, kurš Debesīs iedegts ar cilvēku roku, ir ļoti nestabils tāpēc, ka viņas nav spējīgas iedomu nestas noturēties garīga lidojuma augstumā – viņu iekšējais stāvoklis neatbilst kristieša aicinājumam. Atklāsmē mēs lasām, ka pūķis ar savas sātaniskās mācības asti, vilka sev līdz trešo daļu debess zvaigžņu un nometa tās atpakaļ uz zemes, grēkā un tumsā. (Jāņa Atklāsmes Grāmata 12.Nod. 4.Pants)
Liela un šausmīga ir dvēseles krišana! Šī iemesla dēļ, Kristus apstājas pie patiesības noskaidrošanas, ka nevienam neapģērbtam Kāzu drēbēs, nav garīgas tiesības piedalīties Tā Jēra Kāzu mielastā.
Kristus atdala divus jēdzienus:
1. Pagājušās, pasaulīgās, grēcīgās dzīves taisnošanas drēbes no-
2. Kāzu drēbēm
Tāpēc mums nav tiesību ne arī pamata, jaukt šos divus jēdzienus. Pie pilnīgas, patiesas grēku nožēlas, dvēselei atgriežoties, Kristus izpirkto dvēseli taisno un apģērbj Savas taisnības drēbēs, mazgājot Savās Asinīs, piedod viņai visus pagājušās, grēcīgās dzīves personīgos grēkus. Kristus taisnošanas drēbes, dod tiesības uz mūžīgo dzīvi. Mūžīgās dzīves un Debesu Valstības garīgie jēdzieni, izskaidroti izdevniecībā “Kas bija bagātais jauneklis?”
Kristus atklāj patiesību un parāda garīgo likumu, ka tiesības ierasties Tā Jēra Kāzu mielastā, pieder tikai tām atgrieztām dvēselēm, kuras ietērpušās Kāzu drēbēs un tāpēc tika izredzētas. Kāzu drēbes, kuras saņemtas no Kristus, liecina par dvēseles sasniegto garīgo vienotību ar Kristu un uz šī garīgā pamata, šīs drēbes dod tiesības piedalīties līgavaiņa Kāzu mielastā. Cilvēkam, kurš atnācis bez Kāzu drēbēm, Kristus saka: “Draugs, kā tu šeit esi ienācis neapģērbies kāzu drēbēs?” Ar šo teikumu, Kristus atklāj, ka “draugs” atnāk uz Kāzu mielastu kā modināts vai atgriezies, bet lai saņemtu pilnīgu dalību Kristus Kāzu mielastā, viņam jau laicīgi vajadzēja garīgi sasniegt cienīgu stāvokli – Kāzu drēbes. Ja Kāzu drēbes būtu dotas, bez dvēseles garīgiem sasniegumiem, tad loģiski skaidrs, ka Kristus nevarētu “draugu” apvainot par to, ka viņam nav Kāzu drēbes. Kristus tiešais norādījums garīgi atklāj visu personīgo vainu. Tikai Kāzu drēbēs atļauts ieiet Kāzu mielastā. Šis viesis tika apvainots tāpēc, ka viņš zināja likumu, bet pārkāpa to. Pievērsīsim uzmanību tam, ka Kristus šo cilvēku, tāpat kā savu nodēvēju Jūdasu, nosauca par “draugu”. Kristus liecina: “Es Esmu Patiesība.” (Jāņa 14. Nod. 6. Pants) Nekādu melu, nekādas cilvēcīgas netaisnības Viņā un Viņa vārdos nevarēja būt. Kristus nepieņēma ne glaimus, ne viltu, ne arī melus, pieklājības pēc. Ar uzrunu “draugs” Kristus atklāj visu īstenību par šo viesi. Pēc Kristus personīgā vērtējuma šis viesis ir no drauga kategorijas. Ar šo garīgi tiek atklāts, ka viņš reiz bija aicināts un bez šaubām, pats sevi turēja par ticīgu, kā to darīja nodevējs Jūdas. Šis viesis prata garīgi atnākt uz Kāzu mielastu, redzams, ka viņš arī zināja Kāzu mielasta lielo garīgo noslēpumu, līdz kurai atziņai izaug ne visi kristieši. Viņam pat bija zināms ceļš uz mielasta vietu. Viņš aizgāja līdz turienei. Tāpat kā Jūdass viņš visu zināja un izpildīja ārēji. Viņš ne tikai aizgāja, bet pārkāpjot garīgo likumu, nekaunīgā kārtā izaicinoši, ģērbies savās drēbēs, iegāja Kāzu mielasta telpās. Un atkal – kā nodevējs Jūdass, nekaunīgi atnāca, kopā ar Kristus patiesajiem mācekļiem uz slepeno Vakarēdienu. Šis “draugs” personīgās drēbēs iegāja, kā pilntiesīgs viesis līdz ar citiem, kā aicināts; vienīgi personīgās drēbes nodeva viņu un atklāja Kristus Gaismā visiem klāt esošajiem, viņa iekšējo stāvokli. Pārsteidzoša ir šī “drauga” līdzība, nodevējam Jūdasam. “Kāzu viesis personīgās drēbēs” – ar šo dzīvo, uzskatāmo piemēru, Kristus atklāj visdziļāko patiesību – būt aicinātam, tikt pagodinātam ar ielūgumu, – pat zināt Dieva Vārda Garīgās patiesības, bet piesavināties viņas sev vienīgi caur ticību, apejot sasniegšanu un Kristus Baušļu pildīšanu – tas neko nepalīdz! Arī Jūdass bija aicināts māceklis, pagodināts – cienīgs saņemt ielūgumu un viņš ārējā veidā gāja vienu ceļu ar Kristus mācekļiem, bet iekšēji – viņš bija zaglis (piesavināja un izsaimniekoja Kristus Garīgās un zemišķās dāvanas), kā liecina par viņu Evaņģēlists Jānis un ar to atklāja visu nekaunību un negodīgumu viņa iekšējā dzīvē. Atklājot šīs personas melu bezdibeni un izlikšanos – Jāņa 12.Nod. 6. Pants , zaglis, melis un krāpnieks izlikās par Kristus mācekli. Jūdasa un viņam līdzīgo “draugu” piemērs atklāj, ka Dieva pacietība un apžēlošana ir bezgalīga, ne ar ko nevar palīdzēt cilvēkam, kurš sevī slēpj nodevēju un zagli un pie tam vēl paliek par tādu. Ar šī “drauga” piemēru, kurš iegāja Kāzu telpās, bez Kāzu drēbēm, Kristus priekš ticīgo acīm atklāj briesmas, kuras sevišķi draud mums visiem- pēdējo laiku ticīgajiem. Šīs briesmas neņem vērā pēdējo laiku ticīgo vairākums. Pieņemts, ka visi, kas gaida Kristus atnākšanu, būs Jēra Kāzu mielasta dalībnieki. Tāds ir ticīgo vispārējo uzskatu sakopojuma rezultāts, it kā vienreiz no Tā Kunga aicināts uz Kāzu mielastu, precīzi uzzinājis pēc Dieva Vārda par Kāzu mielastu un zinot ceļu uz Jēra Kāzu mielasta vietu – noteikti arī pats būs Kāzu mielasta dalībnieks un vēl jo vairāk tie, kas sludina šo patiesību citiem. (Rom. 2. Nod. 21. Pants) Pašpārliecība, kas nav dibināta uz garīga pamata, sašķīst drupās no šī “drauga” piemēra, kurš bija iegājis Kāzu telpās bez Kāzu drēbēm. Ar to Kristus grib atklāt, ka ja arī tādiem “draugiem” ieiet Kāzu mielasta telpās izdodas, tad tomēr fakts, ja viņiem nav Kāzu drēbju, piespiestu viņus atstāt šīs telpas ar kaunu un negodu. Tāpat bija ar Jūdasu – nodevēju: viņš izliekoties varēja sekot Jēzum līdz slepenā Vakarēdiena piepildīšanai, bet līdzko Kristus pārlauza Savu Maizi, tūlīt garīgi atklājās no visiem, apslēptais, noslēptais Jūdass stāvoklis – viņa paša sagatavots mājoklis sātanam, kurā sātans jau iegāja kā mājokļa saimnieks. (Lūkasa Ev. 22.Nod 3.Pants; Jāņa Ev. 13.Nod. 27.Pants) Lēmums nodot, atklāja Jūdasa sirdi, sātana varai un kundzībai pār viņu. No tā brīža, vairs nevarēja būt ne runas par Jūdasa grēku nožēlu.
Kad varu pār savu sirdi, cilvēks pats brīvprātīgi nodod sātana varai, tam zūd jebkāda nožēlas iespēja. Ar šo tiek izskaidrots garīgās īstenības fakts, kurš pieminēts Jāņa Atklāsmes Grāmatā 9.Nod. 20-21 Pantos.. “un tie nav atgriezušies…” Tur arī pastāv šo dvēseļu šausmas un traģēdija, par neiespējamību nožēlot grēkus, kura sastāv no divām garīgām atšķirībām: nodevība pret Kristu un atteikšanos aiz bailēm. Jūdass nodeva Kristu un nožēlot grēkus vairs nebija iespēja, sātans ieguva viņa sirdi. Pēteris atteicās no Kristus no bailēm, bet viņš nožēloja grēkus no visas sirds, tāpēc, ka varu pār savu sirdi viņš neatdeva sātanam. Pētera sirds bija brīva tāpat kā pirms savas krišanas apzināšanās, tā arī priekš nožēlas. Nodevējs Jūdass pats izlēma savu garīgo likteni, izšķiroties par Nevainīgā, Bezgrēcīgā nodošanu.
Nepietiek ārēji iet Kristus ceļu ar Kristus mācekļiem, kā Jūdass, vākt naudu priekš labdarībām un saviem vārdiem sludināt – viss tas ir iespējams līdz savam laikam. Atnāk diena un stunda, kad Tas Kungs nozīmē priekš cilvēka dzīves un garīgā stāvokļa pārbaudi un pieprasa atskaiti. (Lūkasa Ev. 16.Nod. 2.Pants)
Bībele sniedz mums garīgās pārbaudes klasiskus piemērus: “Ādam, kur tu esi?” (1.Mozus grāmata 3.Nod. 9.Pants) Izlasot par Nebukadnecaru, Belzacaru u.t.t. Par šo garīgo pārbaudi Evaņģēlijs sniedz mums dziļu un smalku analīzi, izteiktu no Paša Kristus, līdzībā par netaisno nama turētāju. (Lūkasa Ev. 16.Nod.) Sekot Kristum, bet neiet Viņa pēdās, kā redzam no piemēriem – par draugiem bez Kāzu drēbēm – ir pēdējo laiku katastrofāla parādība.
Kāds cilvēks teica un daudzi atkārto to pašu jautājumu: “Kungs, vai tiešām maz to, kas izglābsies?” Šis ir iedomāto, dedzīgo glābšanas piekritēju veltīgs jautājums. Jautājums nostādīts tā, it kā Kristus ir atbildīgs, nevis pašas dvēseles par izglābšanās skaitu. Turpretim Viņš Pats teica viņiem: “Cīnaties ieiet pa šaurajiem vārtiem.” Ar Savu atbildi, Kristus norāda uz iemeslu t.i. uz kristiešu slimo vietu – uz to, ko viņi nevēlas darīt: “.. jo es jums saku: daudzi meklēs ieiet (nelikumīgi) un nevarēs. (Lūkasa Ev. 13.Nod. 23-24 Panti) Tik stingri un kategoriski šo jautājumu atrisina Pats Kristus.
Katru garīgu jautājumu, nepieciešams atrisināt nevis ar personīgo saprašanu, bet ar Kristus Autoritāti. Viņš ir patiesība. (Jāņa Ev. 14.Nod. 6.Pants) Viss ko Kristus apliecina, ir pilnīga patiesība, Dieva Dēla Autoritāte, svēta un nekādus iebildumus vai cilvēcīgus prātojumus nepieļauj. “Kāzu Nama” durvis būs vaļā tikai priekš tiem, kas cīnījās uz šaurā ceļa.
Pārējiem, kuri nepieņēma un neizpildīja Kristus Baušļus – Dieva Jērs atbildēs tajā dienā: “Es nezinu, no kurienes jūs esat.” (Lūkasa Ev. 13.Nod. 25.Pants) Kristus paskaidro iemeslu: ”..tad jūs iesāksiet ārā stāvēt (nesasnieguši iekšējo savienību ar To Kungu) un pie durvīm klaudzināt sacīdami: “Kungs, Kungs, atver mums! .. mēs Tavā priekšā esam ēduši un dzēruši un Tu mums esi mācījis mūsu ieklās!” Bet Tas Kungs atbildēs viņiem: “Es jums saku: Es jūs nepazīstu! No kurienes jūs esat, atkāpieties no Manis visi, jūs ļauna darītāji.” (Lūkasa Ev. 13.Nod. 25-29 Panti) Visi tie, kas seko Kristum, bet atsakās cīnīties ieiet caur šaurajiem vārtiem (Lūkasa Ev. 13.Nod. 23-24.Panti) – neizpilda Kristus Baušļus un nevēlas nest savu Krustu, Mateja Ev. 10.Nod. 38.Pants, nevar ieiet Debesu Valstībā, kā ļauna darītāji. Lūkasa Ev. 9.Nod. 23.Pants. Viņu ļaunums slēpjas melos un krāpšanā, jo sekojot Kristum, viņi nepieņem savās sirdīs Pašu Kristu un nepakļaujas Viņa mācībai un tāpēc, agrāk vai vēlāk atklāsies, ka viņi ir sveši Kristum – Viņš viņus pēc gara nevar atzīt par Savām Avīm. (Ap. Pāvila vēst. Romiešiem 8.Nod. 9.Pants) Kaut arī viņi īstenībā garīgi ēda un dzēra Tā Kunga priekšā un savas personīgās dzīves ielās, dzirdēja Viņa mācības sprediķus, bet neskatoties uz to, viņi palika “ārpusē no apvienības ar Kristu”. Tie nepiepotējās un nesavienojās ar Viņu – vīnstīgu, kā apzīmē viņu stāvokli Pats Kristus. Uz šī pamata Kristus viņus nosauc par ļauna darītājiem – ļaundariem. Iespējams, ka viņi pat runāja patiesības par Dzīvo Kristu, iespējams, ka viņi, kā nodevējs Jūdass, Kristus Vārdā iekasēja naudu, bet viņi nepieņēma un neizveda savā personīgā dzīvē patiesību un tāpēc izrādījās ļaundari. Lai cik grūti arī nebūtu ticēt, tādas neparastas dvēseļu kategorijas iespējamībai, tomēr šo dzīves pieredzi apstiprina Kristus piemērs.
Daudzi mūsdienu kristieši dzesē savas garīgās slāpes Tā Kunga vaiga priekšā, pārtiek no piedāvātās garīgās barības, citiem vārdiem – pieņem Kristus mācību uz saviem personīgiem dzīves ceļiem, bet iekšēji nepakļaujas Dieva Vārdiem, nepazemojās zem spēcīgās Dieva rokas, bet stūrgalvīgi turpina iet pa saviem personīgiem, miesīgiem ceļiem, nepieņemot personīgi Kristus Baušļus un neizpildot tos savā dzīvē. Nesavienojoties ar Kristus Garu (Ap. Pāvila vēst. Romiešiem 8.Nod. 9.Pants) – viņi pastāvīgi atrodas Kristus Gara pretdarbībā. Šī dvēseļu kategorija uzskata Kristus Baušļus priekš sevis par pārāk prasīgiem, stingriem un pat neizpildāmiem. Attaisnojot sevi savā Kristus mācības pretdarbībā, viņi nonāk līdz atklātībai apgāžot nepieciešamību garīgi cīnīties, ieiet pa šaurajiem vārtiem un iet krusta ceļu, neskatoties uz to, ka šīs ir Paša Kristus tiešas pavēles. Uz jebkuru norādījumu par Kristus Baušļiem: nepieciešamību nest krustu un atteikties no visa, bet galvenais no sevis, viņi kā šajā līdzībā teica Kristus, ar niknumu uzbrūk Dieva kalpiem, kuri aicina uz jēra Kāzu mielastu. Ļaundari neieredz labdarus. No kurienes dvēseles domā, ka Dieva Jērs atvērs kāzu nama durvis visiem, kas klaudzina – nav zināms. (Lūkasa Ev. 13.Nod. 25-29 Panti) Dieva Vārds kategoriski apgāž tādu iespēju un šādai fantāzijai nedod mums nekādu pamatu; turpretim mūsu laikmetā šāda fantāzija pazudina daudzums vientiesīgu, bez garīgas pieredzes klīstošu dvēseļu, kas notic, ka šīs pasaules netaisnību ir atļauts sajaukt ar Evaņģēlija patiesību. Pie tam vēl, iespējams, ieiet Jēra Kāzu mielastā, bez Kāzu drēbēm.
Daudziem mūsu laikmeta kristiešiem trūkst pat sajēga, par nepieciešamību sasniegt garīgu – no pasaules atdalītu – iekšēju stāvokli Kristū, kurā pastāvīgi atrasties jāiemācās caur pieredzi. Ja kristieši sasniegtu garīgu stāvokli Kristū, tad viņi arī iemācītos atšķirt visu, kas nāk no Augšienes – no Kristus. Nesasniedzot iekšējo stāvokli ar Kristu, daudzi mūsdienu kristieši, kā izskaidro Pats Kristus, atrodas ārpus Debesu Valstības. Šis stāvoklis ir traģisks ar to, ka dvēseles bija garīgi apžilbinātas, viņas iebilst Kristum: “mēs Tavā priekšā ēdām un dzērām un Tu mācīji mūsu ielās!” Kristus nenoliedz šo faktu, bet apliecina, ka Viņa Valstības durvis ir slēgtas priekš viņiem taisnīgi, tāpēc, ka Viņš viņus nepazīst pēc Gara (garīgi). Šīs dvēseles palika ārpusē un ar to izslēdza Kristu no sava sirds stāvokļa, savas dzīves, un tāpēc arī Kristus izslēdza viņus no Savas Valstības: “Atkāpjaties no Manis!” Garīgi šo dvēseļu attieksmi ļoti dziļi atzīmē apustulis Jānis “Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņem.” (Jāņa Ev. 1.Nod. 5.Pants). Paliekot šīs pasaules tumsībā, neizejot no tās un neapvienojoties ar gaismu, kristieši paliek ārpus gaismas – ārpus Kristus un Viņa valstības.
Katram kristietim ir zināms, ka jebkāda sajaukšanās ar pasaulīgo ir pretēja Dieva vārdam, bet neskatoties uz to, daudzi mūsu laikmeta kristieši atrodas tieši tādā stāvoklī, kā tās dvēseles, par kurām Kristus saka: “…nepazīstu jūs.. atkāpjaties no Manis..” Bieži var dzirdēt ticīgo aprunāšanu no pasaulīgo cilvēku puses, tieši pamatojoties uz to, ka viņi pēc savas dzīves neatšķiras no pārējiem, t.i. ka viņi nepilda Dieva taisnību un tādā veidā ir par piedauzību.
No tā momenta, kad dvēsele atzīst sevi par ticīgu, vēl vairāk – par Kristus sekotāju, viņa uzņem uz sevis saistību ne tikai būt Dieva Vārda uzklausītāja, bet precīza izpildītāja. (Jēkaba Vēstule 1.Nod. 22. Pants) Šajā stāvoklī vairs nav vietas nekādiem kompromisiem ar pasauli. Dvēseles nes garīgu nosaukumu – dzīvās – (Jāņa Atkl. Grāmata 3.Nod. 1-3 Panti) tad arī viņu dzīvei jābūt saskaņā ar šo aicinājumu.
Kristus atklāj bēdīgu patiesību, ka – “daudzi meklēs ieiet un nevarēs”. (Lūkasa Ev. 13. Nod. 24.Pants) Šie “daudzi” – tie kristieši, kuri nelikumīgā veidā cenšas ieiet debesu valstībā. Tāds bija minētais “draugs”, kurš pārkāpjot Tā Kunga garīgo likumu, centās piedalīties Jēra kāzās – bez kāzu drēbēm.
Daudziem nav nekas pretī “draugu” lomā iemantot mūžīgo dzīvi, nav nekas pretī ieiet Līgavaiņa priekšā, piedalīties kāzu mielastā, bet cīnīties – ieiet caur šaurajiem vārtiem, caur Kristus Baušļu izpildīšanu – atteikšanos un krusta nešanu – no tā viņi ar šausmām aizgriežas un noteikti atsakās, kā mēs to redzējām no pirmiem aicinātiem šajā līdzībā. Atbildot uz tādu attieksmi, Kristus kategoriski no viņiem atsakās: “Es jūs nepazīstu. Atkāpjaties no manis!” “Draugs” bez kāzu drēbēm – šajā līdzībā mēs redzam daudzu šīs kategorijas ticīgo bēdīgo likteni. Neatdaloties no tumsas, viņi nokļūst mūžīgā tumsā.
Ar šo līdzību, Kristus tiesā visus draugus, kuri cenšas nelikumīgā kārtā iekļūt debesu valstībā. Kristus viņu neparko neattaisno, bet notiesā un nepiedod.
Mums ticīgiem, stingri jāskatās uz šo piemēru un jādara viss iespējamais, lai mēs paši negadītos šādu nevēlamu draugu lomās. Kristus mums saka, ka neviens ticīgais, iepriekš neietērpies kāzu drēbēs, nevar būt Tā Jēra kāzu mielasta dalībnieks, tā garīgā iemesla dēļ, ka nav gājis Kristus pēdās un nav iegājis dzīvā savienībā – apvienībā ar Kristu. Pie garīgās pārbaudes arī šis “draugs” bez kāzu drēbēm, pēc sava garīgā stāvokļa, izrādījās ārpus garīgas apvienības ar Kristu. “Draugs” pēc vārda, izrādījās svešs pēc gara; viņš izrādījās ietērpies savā miesīgajā tērpā, nevis Līgavaiņa Garīgajās kāzu drēbēs.
Lai dziļāk izprastu šo kategoriju (bez kāzu drēbēm) nepieciešams iedziļināties citā Kristus garīgā paskaidrojumā (Mateja Ev. 7.Nod. 16-24.Panti) Kā jau augstāk tika minēts, tādas dvēseles, kuras pašas cenšas pārliecināt ka viņas – patiesi ticīgie, bet tajā pašā laikā nerūpējas par to, lai ietērptos kāzu drēbēs, t.i. necenšas lai sasniegtu dzīvu sadraudzību ar Kristu (Mateja Ev. 7.Nod. 13.Pants)
Interesanti, ka Kristus ar jautājumu “kā tu iekļuvi šeit?” ar Paša Līgavaiņa izbrīnu, kā šis viesis, pretēji likumam un taisnībai, varēja iekļūt kāzu mielasta telpās? Šis viesis varēja paiet garām sardzes posteņiem un viesiem – neviens viņu neapturēja. Cilvēku priekšā šāds viesis vēl var maskēties avju drēbēs un izcelt sevi, kā Kristus mācekli, noslēpjot savu īsto personību, bet līdzko Kungs iegāja sanākušos viesus pārbaudīt garīgi, nelikumīgais viesis (iegājušais) tūlīt tika atklāts. Drēbes nodeva viesa garīgo stāvokli, atklāja viņu kā svešu “draugu” bez kāzu drēbēm, no kopējās viesu vienotības.
Mūsu laikmetā vismazāk tiek pievērsta uzmanība, dvēseļu garīgam apģērbam. Turpretim, Kristus vērš mūsu uzmanību, tieši uz nepieciešamību, ietērpties garīgajā tērpā, bez kura nevienam no mums nav tiesības piedalīties Jēra kāzu mielastā; mums ir jāzina, ka nevienam netiks dots izņēmums šī likuma priekšā. “..tad jūs iesāksiet ārā stāvēt un pie durvīm klaudzināt un teikt: “Kungs, Kungs, atdari mums!” Bet Tas Kungs atbildēs: .. Saku jums, Es jūs nepazīstu (Lūkasa Ev. 13.Nod. 25-29 Panti)
Neiekļūt Jēra kāzu mielastā, nozīmē – palikt ārpus Debesu Valstības. Skaidrs, ka garīgā tērpa nesasniegušie neieies debesu valstībā.
Tas, kurš garīgi neapģērba Kristus vienotības kāzu tērpu, nevar uzņemt un atrasties Kristus Garā, bet kam Kristus Gara nav, tas Viņam nepieder.” (Ap. Pāvila vēst. Romiešiem 8.Nod. 9.Pants) Šajos vārdos izteikta garīga likuma būtība un tās nozīme ir priekš visiem kristiešiem, bez izņēmuma, kuras nav sasniegušas dzīvu, garīgu apvienību ar Kristu. Šis likums ir garīga atslēga Kristus vārdiem: “Es jūs nepazīstu.. atkāpjaties no Manis..”
Kas nav Kristū – tas ir ārpus Viņa! “Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani..” (Mateja Ev. 12.Nod. 30.Pants) Pastāv tāda mācība, kas ir tiešā pretrunā ar visu iepriekš minēto, pēc kuras cīnīties un sasniegt garīgo, kā to prasa Pats Kristus un viss Dieva Vārds, ir lieki. Šī melīgā mācība, pilnīgi izkropļo Dieva Vārda patiesību.
Nav atļauts Dieva Vārda patiesību pieņemt pa pusei – priekš viņiem derīgo daļu pieņemt un neērto izmest. It kā pieņemot Kristus upuri, šī viltus mācība noliedz nepieciešamību izpildīt tos garīgos nosacījumus un prasības, ko Dieva Vārds nosaka katrai dvēselei, kas slāpst ieiet Debesu Valstībā. Visas šīs Dieva Vārda prasības – nepieciešamība cīnīties un sasniegt, tiek izmestas no viltus skolotājiem. Rezultātā, viņu skolnieki paliek par “draugiem” bez Kāzu drēbēm. Šīs dvēseles iet pazušanā izmainot Dievišķo Autoritāti, pret cilvēcīgo mācību. Kungs, kā mēs redzam no šīs Kristus līdzības, nepiedod visiem un neietērpj viņu Kāzu Drēbēs. Kristus nenoliedz, ka šis viesis bez Kāzu drēbēm bija “drauga” lomā, bet neizpildot Debesu Valstības ieejas noteikumus, viesis izrādījās svešs – neiederošs, izslēgts no Kristus Gara vienotības un šī iemesla dēļ, palikt Kāzu mielastā viņš neuzdrošinājās un arī nevarēja. Skaidrs, ka teorija, ka it kā Kristus pieņem Debesu Valstībā arī tos, kas nepildīja Viņa baušļus – ir sātaniski meli. Bēdas tiem, kas uzķeras uz šīs sātana makšķeres.
Kristus visu izpildījis priekš tām dvēselēm kuras atnāk pie viņa caur dziļu, pilnīgu grēku nožēlu un atgriešanos, lai izpildītu visus Viņa Baušļus – paklausības, pazemības, mīlestības un atteikšanās Bausli. Dieva Vārdā nav tādas rakstu vietas, kur būtu teikts, ka Kristus Baušļu un Dieva Vārda garīgo likumu pārkāpēji, tiktu izredzēti un no Tā Jēra godalgoti.
Ticība, bez garīgiem sasniegumiem un augļiem ir nedzīva. (Jēkaba Vēstule 2. Nod. 17.Pants) Cilvēks ar nedzīvu ticību ir garīgs līķis. Dzīvā ticība no Dieva (Marka Ev. 11.Nod. 23.Pants) – aktīvi un stingri sasniedz garīgo mērķi, pamatojoties uz Dieva Vārdu un izpilda dzīvē visas Viņa prasības. Tā darbojas garīgā piepūlē un sasniegumos. (Mateja Ev. 11.Nod. 12.Pants) Garīgā loģika ir šāda, lai sāktu ticēt patiesībai, vispirms vajag dziļi nožēlot grēkus (Marka Ev. 1.Nod. 15.Pants) un pēc tam saņemt ticību, kā māca Dieva Vārds, no Dieva. (Marka Ev. 11.Nod. 23.Pants) Vajag viņu saglabāt neiemainot pret cilvēcīgo ticību, kura pieļauj dažādas Dieva Vārda pretrunas un visādu novirzīšanos no patiesības ceļa.
Nevar sevi krāpt – garīgi neauglīgā, cilvēcīgā ticība nespēj nevienu glābt un nesatur nekādu garīgu vērtību. Cilvēcīgai ticībai par ticības objektu var būt elks, meli, ļaunums, visādas māņticības un pat burvības. Novirzīšanās no Dievišķās īstenības, ir rezultāts pilnīgai pasaulīgai sajaukšanai ar garīgo un pilnīgai atšķirības nesaprašanai starp cilvēcīgu un Dievišķu ticību.
Cilvēcīga ticība ar saviem maldiem – sajaukumu un bezgalīgām, melīgām teorijām, izdarīja postošu sagrāvi patiesai, dzīvai Kristietībai. Visas šīs smiltis kuras ieliktas pamatā, kalpo par iemeslu Dieva namu – draudžu sairšanai. Izlasiet Kristus Vārdus – Lūkasa Ev. 6.Nod. 46-49 Panti. Ne uz melu smiltīm, bet uz patiesības akmens ir jābūvē Kristus māceklim! Pēc Dieva Vārda, garīgās dzīves celtne ir – pastāvīga augšana un sasniegšana Jēzū Kristū.
Katrai ticīgai dvēselei, sasniedzot ietērpšanos Kāzu drēbēs, jābūt precīzai, noteiktai atziņai par Kāzu drēbju būtību. Mums, ticīgiem, pēc Dieva Vārda, draud briesmas – vienreiz tikt apģērbti, bet varam izrādīties kaili. (Ap. Pāvila 2.Vēstule Korintiešiem 5.Nod. 3-4 Panti) Neietērpties Jēra Kāzu drēbēs, nozīmē garīgi būt kailam.
Kāzu drēbes ir dvēseles dzīves savienība ar Kristu, garīga izpausme, kura definē dvēseles garīgo stāvokli. Tāpēc nepieciešams garīgi noskaidrot, kas tieši šķir dvēseli no Kristus, t.i. kas galvenokārt traucē dvēselei ietērpties Kāzu drēbēs.
Garīgā pieredze rāda, ka Kristiešiem šī slimā vieta ir bailes no atteikšanās Baušļa priekšā. Daudzi Kristieši sev atļauj egoistisku dzīves veidu, dzīvojot personīgi priekš sevis un savu ticību mākslīgi prot pielāgot personīgiem labumiem. Lai attaisnotu tādu nelikumīgu stāvokli, svešu Kristus Garam un visai Evaņģēlija būtībai, ir izveidota sevišķa teorija, kura attaisno ticīgus bagātos, kuri dzīvo savām personīgām interesēm. Šis tips ir spilgti apzīmēts no Paša Kristus – Viņa līdzībā par bagātnieku un nabaga Lācaru. Šī bagātnieku attaisnojošā teorija, balstās vienīgi uz Dieva Vārda tekstu sajaukšanos – it kā šīs pasaules bagātība ir pierādījums Dievišķai Svētībai un tāpēc šī tipa bagātniekiem ir tiesības to egoistiski izlietot un pavairot, aizmirstot pat nabaga Lācaru. Šāda teorija ir liela un rupja maldīšanās un pamatojas uz Dieva Vārda nezināšanu un neizprašanu.
Dievišķā Svētība vienmēr ir bijusi ar Dieva Dēlu, pie tam, nonākušais no Debesīm uz zemes, atstāja Dieva Valstības labklājību, lai piedzimtu šeit pilnīgā trūkumā. Kristus Savu zemišķo cilvēcīgo dzīvi, pavadīja pilnīgā trūkumā un atteikšanā: “Lapsām ir alas, putniem apakš zemes ir ligzdas, bet Cilvēka Dēlam, nav kur Galvu nolikt.” (Lūkasa Ev. 9.Nod. 58.Pants)
Tātad melīgo skolotāju domas, it kā zemišķā bagātība ir pierādījums Dievišķai svētībai – nesaskan ar Dieva Vārdu. Tas Kungs saka: “Bēdas jums, bagātnieki, jo jūs jau esat saņēmuši savu mierinājumu (Lūkasa Ev. 6.Nod. 24.Pants)
Ar Savu mācību un dzīvi, Kristus atklāj, ka Viņa dzīves galvenais pamatlikums ir atteikšanās. Kristus Pats dzīvoja atteikšanās dzīvi un to pašu prasīja no saviem mācekļiem: “.. ik katrs, kas savai visai rocībai neatsaka – nevar būt Mans māceklis.” (Lūkasa Ev. 14.Nod. 33.Pants) Dievišķā Svētība netiek mērīta ar zemišķo labklājību. Ne zemišķā labklājība, bet pārbaudījumi atnes Kristus mācekļiem garīgo pieredzi, garīgo atziņu un garīgo augšanu.
Jo augstāka izredzēšana no Dieva, jo dziļāka garīgā pārbaude, dziļākas ciešanas – dziļāki pārbaudījumi. “Cilvēks dzimst priekš grūtībām .. lai celtos augšup.” (Ījaba Grāmata 5.Nod. 7.Pants) Apustulis Pāvils no personīgās, garīgās pieredzes paskaidro trūkumu un garīgo ciešanu nepieciešamību: “Kā Kristus ciešanas pie mums vairojās, tā mūsu iepriecināšana caur Kristu vairojās.” (Ap. Pāvila 2. Vēstule Korintiešiem 1.Nod. 5. Pants) Ar to ir atklāts garīgais nosacījums, garīgai augšanai Kristū.
“Caur daudz bēdām, mums paredzēts ieiet Dieva Valstībā.” (Apustuļu darbi 14.Nod. 22.Pants) Ja “draugs” bez Kāzu drēbēm būtu gājis uz Kāzu mielastu pa garīgi likumīgo, šauro atteikšanās ceļu – caur daudz bēdām, kā māca tikko minētais teksts, tad viņš būtu ietērpies garīgās drēbēs, ieietu Debesu Valstībā, kā pilntiesīgs dalībnieks, bet viņš gāja kā zaglis, kā nodevējs Jūdass, pa savu ceļu un iegāja kā krāpnieks – ģērbies savās drēbēs. Tāpēc arī viņš izrādījās nederīgs priekš Debesu Valstības. Visas Kristus mācības un patiesās kristietības pamats ir atteikšanās. Pretošanās Kristus atteikšanās Bauslim – tieša pretošanās Pašam Kristum! Jaunā teorija – it kā Kristus Paša pieprasītā atteikšanās (Lūkasa Ev. 14.Nod. 33.Pants) – ierindojas otrā vietā, tātad, mazsvarīgs kristīgās dzīves nosacījums, kuru izpilda vienīgi reliģijas fanātiķi – ir paša sātana teorija, kas grauj visu Kristus mācību, pašā saknē.
Mūsu laikmetā, cilvēki ieņem zaimojošas attiecības pret Dieva Vārdu: brīvi un patvaļīgi atceļ Kristus Baušļus, pārlabo pēc savām prasībām Viņa mācību un ar šiem sātaniskiem paņēmieniem izkropļo Dieva Vārda visu jēgu un saturu. (Jāņa Atklāsmes Grāmata 22.Nod. 18-19 Panti; Mateja Ev. 12.Nod. 32.Pants) “Ievērojiet, rīkojaties tā, kā jums pavēlēja Tas Kungs, jūsu Dievs; nenovirzieties ne pa labi, ne pa kreisi!” (5.Mozus grāmata 5.Nod. 32.Pants) Ir kristieši, kuri garīgo atteikšanos – Kristus Bausli – iedomājās aizvietot ar cilvēcīgo labdarību. Dzīvojot pasaulīgu, grēcīgu dzīvesveidu, un neatsakoties no sevis (Lūkasa Ev. 9.Nod. 23.Pants) viņi no savas pārpilnības dara labdarības darbus, bet tā vēl nav atteikšanās likuma izpildīšana, bet vienkārši – labdarība. Kristus saruna ar bagāto jaunekli, mums parāda šīs patiesības būtību. Kristus saka: “Kas neņem savu krustu un seko Man, tas nevar būt Mans māceklis.” (Mateja Ev. 10.Nod. 38.Pants) Ar šiem vārdiem Kristus apliecina, ka visi kas seko Viņam, bet savu krustu negrib nest, t.i. atsakās no Kristus šaurā ceļa – nav Kristus vērti. Nekādas cilvēcīgas teorijas, lai arī cik mākslīgi sātans nepītu šos tīklus, nevar attaisnot kristiešus , kas atkāpjas no patiesības un Kristus mācības.
No Kristus Vārdiem kļūst skaidrs, ka visi ticīgie, ir aicināti uz Jēra Kāzu mielastu, bet kuri apgalvo, ka viņi arī seko Kristum un savu krustu negrib nest – nav Kristus cienīgi. Ja jau tāds ir Kristus apzīmējums, tad iebildumu nevar būt. Pie šīs grupas pieder visi aicinātie, kuri izrādījās saistīti ar saviem personīgiem darbiem un atteicās iet uz Kāzu mielastu. Viņu paštaisnā aizbildināšanās, garīgi tikai pierādīja viņu vainu – šī ir necienīga kategorija. Pie kādas kategorijas tad pieder šis “draugs”? Kuri uzdrošinājās patvaļīgi ieiet Kāzu mielastā, neietērpties līgavaiņa dotās Kāzu drēbēs? Kāzu apģērba neesamība liecina par to, ka šis “draugs”,- kaut arī ticīgais, bet patiesībā nebija paņēmis savu krustu, un tāpēc viņš, pēc Paša Kristus apzīmējuma ir no necienīgo kategorijas. (Mateja Ev. 10.Nod. 38.Pants) Pievērsīsim uzmanību: Kristus nesaka, ka šim “draugam” par šķērsli bija kāds noteikts grēks, nesaka, ka viņa drēbes bijušas aptraipītas – nē! Kristus atklāj, ka šim “draugam” trūka Kāzu drēbes tāpēc, ka viņš neiestājās dzīvā apvienībā – savienībā ar Kristu; viņš palika ārpus Kristus un tāpēc nevarēja ietērpties Kāzu drēbēs, kuras ir mūžīgās garīgās savienības dvēseles apvienība ar Kristu. Šis “draugs” nevēlējās pildīt atteikšanās Bausli, lai pievienotos Kristum, bet bez atteikšanās, nav vienotības ar Kristu. (Lūkasa Ev. 14.Nod. 33.Pants) Dvēselēm, kuras garīgi neizved savā dzīvē Kristus atteikšanās Bausli, nevar būt pat nekāda sajēga par dzīvo apvienību ar Kristu.
Lepnā, miesīgā sirdī, kur kungs ir personīgais “es” – nav vietas priekš Kristus. Pašatteikšanās nepieciešamību mums atklāj Ap. Pāvils: “Es mirstu ik dienas” (Ap. Pāvila 1.Vēstule Korintiešiem 15.Nod. 31.Pants) Viņš katru dienu mira priekš sava miesīgā “es” un beidzot savas dzīves garīgā sasnieguma rezultātā, viņš ar sajūsmu izsaucas: “Vairs ne “es” dzīvoju, bet iekš manis Kristus dzīvo!” (Galatiešiem 2.Nod. 20.Pants) Jēzus ietērpa Pāvilu Kāzu drēbēs – brīnišķīgā savienībā dvēseles vienotībā ar Kristu. Kā gan nepriecāties un nejūsmot, sasniedzot tādu lielu, garīgu uzvaru, dzīvojot šeit virs zemes starp pasauli.
Būt atšķirtam no visa pasaulīgā, pilnīgā Gara vienotībā ar Kristu – lūk, kristieša ideāls! Savā laikā daudziem prasīju par Kāzu drēbju nozīmi un būtību. Man atbildēja, ka būtība ir paklausības bauslī, citi- ka ticībā u.t.t. Tomēr iekšēji bija skaidrs – šeit slēpjas kas daudz dziļāks. Daudz vēlāk man atklājās, ka Kāzu drēbju būtība slēpjas dvēseles dzīvā apvienībā ar Kristu un ir sasniedzama caur pilnīgu atteikšanos. Tikai tie, kuri garīgi iet atteikšanās ceļu, sasniedz pilnīgu vienotību ar Kristu un, no Kristus ietērpjoties Kāzu drēbēs, ierodas Jēra Kāzu mielastā. Līgavaiņa izsniegtās Kāzu drēbes, garīgi nozīmē Gara vienotību pie tiem, kuri iegājuši mūžīgā Savienībā ar Dieva Dēlu. Šie izredzētie ir Viņa draudzes locekļi. (Jāņa Ev. 17.Nod. 21-23 Panti)
Mūsu laikmetā, maz tiek veltīta uzmanība garīgai sasniegšanai – iekšējai vienotībai ar Kristu. Daudzi kristieši baidās iet Kristus pēdās, baidās sabiedriskās kritikas, tiesāšanas, baidās no pasaules aizspriedumiem. Bet ja tu esi patiess ticīgais, tad tev nav jādomā par to, kas tevi atdala no pasaules, bet tev jāatrod savā sirdī, kas tieši tevi vēl šķir no Kristus.
No vienotības sasniegšanas ar Kristu, atkarīga mūsu mantojuma daļa mūžībā, tāpēc mums jāizvairās no visa, kas mūs šķir no Kristus. Savas draudzes Gara vienotībai, Kristus veltījis savu pirmo augsti priesterīgo lūgšanu Debesu Tēvam (Jāņa Ev. 17.Nod.) “Daudz Aicinātu” – ar to tiek apliecināts, kā Tas Kungs meklē visas dvēseles, bet dvēseles pašas pretojas izredzēšanai. Garīgi apņem šausmas un bēdas, dzirdot dzīvē aicināto atbildes, kuri atsakās iet uz Jēra Kāzu mielastu. Citi paši pretojas un neļauj sevi garīgi ietērpt vienotības Kāzu drēbēs; citi cīnās pret vienību Kristū; citi apžilbināti un garīgi maldoties, iedomājās, ka viņi savās drēbēs, vai, kas vēl ļaunāk, sātaniskās mācības maldu drēbēs, var pievienoties Kristus Kāzu mielastā.
Ar Savu Dievišķo skatu, Kristus to visu paredzēja un brīdina mūs, kristiešus no šausmīgā likteņa, caur līdzību – “draugs bez kāzu drēbēm.” Ar jautājumu šim viesim – “draugs, kā tu šeit ienāci?” – Kristus atklāja viņa divkosīgo lomu: ārēji – draugs, iekšēji – Kristus ceļa nodevējs. Kristus atmaskots šis “draugs” klusēja. Viņam nebija nekādas taisnošanās iespējas, tāpēc, ka iekšēji viņš bija nodevējs un iegāja ar krāpšanu, kā svešs šajā svētajā izredzēto vienotībā ar Kristu. Skaidrs, ka šis “draugs” pats zināja ka viņa vieta nav šeit, bet savā nekaunībā un rupjībā, viņš cerēja piespiest Kristu, Viņa bezgalīgajā mīlestībā un apžēlošanā pret grēciniekiem, dot arī viņam Kāzu drēbes. Viņš bija gatavs arī Debesu Valstībā izmantot Kristus lielo – ilgo pacietību, kā viņš to bija pieradis darīt savā zemišķā, personīgā dzīvē – dzīvot uz Kristus un Viņa mācības rēķina.
Kristus redzēja visu, zināja viņa domas un centienus un tāpēc atbild viņam uz viņa maskēto klusēšanu: “kā tu iekļuvi šeit, bez Kāzu Drēbēm?” ar šiem vārdiem Kristus atklāj viņu zemiskumu, divkosību, ļaunprātību, krāpšanu, maldus un nodevību. Šis “draugs” iegāja nelikumīgā veidā, neizpildot nevienu Kristus Bausli – viņš ar vārdiem un ārējo izturēšanos varēja krāpt kā Jūdass Kristus mācekļus, bet Dieva Dēlu, viņš nevarēja piekrāpt.
Kristus nomazgāja un nomazgā ar Savām asinīm, piedeva un piedod grēkus nožēlojošiem grēciniekiem, bet priekš tiem, kas grēkus nenožēlo, Dieva gribas pretiniekiem – nav apžēlošanas – nav izejas.
Un sacīja Ķēniņš saviem kalpiem: “sasieniet viņam rokas un kājas, ņemiet un izmetiet ārējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.” Ar to Kristus apliecina, ka šī drauga darbība un personīgais ceļš ir jānosoda un viņam jāatņem brīvība. Viņa mantības daļa ir mūžīgā tumsība, tāpēc, ka viņš nepieņēma gaismu, redzot un zinot to.
Šī līdzība ar saviem piemēriem, izskaidro visdziļāko patiesību: daudz aicināti / maz izredzēti/ bet maz tādu, kuri ļauj sevi izredzēt. Tā ir dvēseļu traģēdija – būt aicinātiem, bet neļaut sevi izredzēt! Ar faktiem no garīgās īstenības Kristus pierāda, ka dvēseles pašas vainīgas, pašas laupa sev izredzēšanu. Necienīgie paši Kristum laupa iespēju sevi izredzēt. Viss šis mūs spiež būt stingriem pret savu garīgo dzīvi un pret savu izredzēšanu. Draugi, nebūsim augstprātīgi, jo arī mēs esam aicināto skaitā, nebūsim pašpārliecināti par to, ka arī mums nodots dzīvais ielūgums uz Kāzu mielastu, bet pārbaudīsim sevi garīgi:
1. Vai esam iegājuši cienīgo skaitā, vai esam sevi sagatavojuši caur dziļu grēku nožēlu, atgriešanos, lai ietu uz Jēra Kāzu mielastu;
2. Vai esam to aicināto skaitā, kuri ļauj sevi izredzēt, ejot Kristus šauro krusta ceļu un atstājot sadzīves un personīgās darīšanas un intereses, nesvārstoties, netirgojoties, nelūkojoties atpakaļ, un steidzas uz Kristus Kāzu mielastu;
3. Vai esam to Kristus mācekļu skaitā, kuri ietērpušies Kāzu drēbēs, caur pilnīgu atteikšanos no sevis un apvienošanos ar Kristu, iestājoties mūžīgā, garīgā savienībā ar Dieva Dēlu.
Slavēsim Dievu un pateiksimies Viņam par to, ka mums vēl ir dots laiks, sasniegt visas šīs lielās Patiesības! Bet pasteidzies, neatliec garīgo, tāpēc, ka tu nezini, ne dienu ne stundu, kad no mūžības nozīmēta tev un tavai dzīvei garīgā pārbaude un tev būs jāstājas Viņa vaiga priekšā un jādod par visu atskaite. Atceries uz visiem laikiem – priekš sevis personīgi un priekš citiem,- šos Kristus Vārdus, kuri skan bezgalīgās skumjās, kā brīdinājums un patstāvīgs atgādinājums: “Daudz aicinātu, bet maz izredzētu!” Vai tu ļauj Kristum sevi izredzēt? Ar šo līdzību, Kristus konkrēti atklāj, ko tieši Viņš izredz Savā valstībā. Tie ir tie, kuri gāja Viņa ceļu un izpildīja Viņa Baušļus un ar to, deva iespēju Kristum sevi izredzēt. “.. tie, kas ar Viņu, tie aicinātie, izredzētie un uzticīgie.” Jāņa Atklāsmes Grāmata 17.Nod. 14.Pants
Āmen.

Apvienības "Vienotība kristū" oficiālā mājas lapa
Copyright uhendus-kristuses.eu © 2019-2021