PAR DZĪVU UN NEDZĪVU TICĪBU

NATĀLIJA SMIRNOVA



Kristus saka: Vai Viņš atradīs ticību virs zemes, kad atkal atnāks? Šis jautājums ir ļoti nopietns un pēc savas būtības traģisks. Kristus zināja, ka patiesībā ticība pēdējos laikos panīks, pazaudēs spēku, pārstās būt reāla un pazaudējusi dzīvību un dzīvības Avotu – patiesu apvienību ar Dievu – sastings, izsīks, apmirs. Uzstādot šo jautājumu, Kristus domāja tādu dvēseļu dzīvo ticību, kas atrodas patiesā apvienībā ar Viņu. Kristus šeit nedomāja mirušu, cilvēcisku, pasīvu ticību, jo tādu Viņš vispār neskaitīja par ticību. Vairums ticīgo neatšķir dzīvus garīgus jēdzienus par ticību, kas noteikti un precīzi formulēti Svētajos Rakstos. Ticība var būt miesīga, (Jēkaba Vēstule 2. Nod. 19. Pants) sātaniska – tāda ticība ir mirusi, tā ir pasīva, viņai nav nekādu mīlestības darbu, un gara augļus tāda ticība nespēj nest. (Jēkaba Vēstule 2. Nod. 17-22 Panti) “… arī ļaunie gari tic un dreb…” (Jēkaba Vēstule 2. Nod. 19. Pants) Kas caurstrāvo šo cilvēcisko ticību un kādēļ tā savā būtībā ir miesīga, mirusi, sātaniska?
Dieva Vārds atklāj mums šos cēloņus: “… Ja man būtu pilnīga ticība… bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.” (Ap. Pāvila 1. Vēstule Korintiešiem 13. Nod. 2. Pants) Tādējādi no mums tiek prasīta tāda ticība, kas darbojas mīlestībā. (Ap. Pāvila Vēstule Galatiešiem 5. Nod. 6. Pants)
“Cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību!” (Apustuļa Pāvila 1. Vēst. Timotejam 6. Nod. 12. Pants) No šejienes redzam, ka Svētie Raksti prasa, lai mums būtu aktīva, darbīga ticība kuras virzītāja spēks būtu mīlestība. Dzīvās ticības pamatā ir mīlestība, jo kā liecina apustulis Jānis, “Dievs ir mīlestība”.
Paceļas jautājums: “Kā sasniegt tādu ticību kuras pamatā būtu mīlestība?” Kristus pavēl sasniegt tādu ticību, kas nākusi no Dieva un dara Dieva cienīgus darbus. (Marka Ev. 11. Nod. 23. Pants; Apustuļu Darbi 3. Nod. 16. Pants)
Atklāsmes grāmatā 2. Nod. 13. Pantā Kristus liecina par savu uzticīgo sekotāju: “… neaizliedz manu ticību.” Griežoties pie ticīgiem apustulis apgalvo: “… ne jau visi ir ticīgi.” (Apustuļa Pāvila 2. Vēstule Tesaloniķiešiem 3. Nod. 2. Pants)
Tā tad nepieciešams sasniegt Kristus ticību, jo ne jau visiem ticīgajiem ir šī patiesā ticība. Apustulis Jēkabs norāda mums uz citu sātanisku, mirušu ticību, kurai nav mīlestības darbu. (Jēkaba Vēstule 2. Nod. 14. Pants) Rodas jautājums: kā atklājās mūsos Kristus ticība? “Nožēlojiet grēkus un ticiet uz Evaņģēliju!” (Marka Ev. 1.Nod. 16. Pants) Ar šiem vārdiem Kristus dod precīzu norādījumu, kā sasniedzama dzīvā ticība. Ceļš pie Dieva atklājas caur grēknožēlu, kad dvēsele redz sevi tādu, kādu to redz Dievs! Tikai tad cilvēks var sākt noskumt un ciest par to, ka ir pazaudējis Dievišķo veidolu! Tikai tad dvēsele sāk redzēt un saprast visas sava grēcīgā stāvokļa šausmas!
Kā balva par sevis tiesāšanu, par sāpēm un garīgām ciešanām sava grēka dēļ, ienāk sirdī brīnišķa Debesu dāvana – ticība no Dieva. Dievišķa ticība dzemdina stingru apņēmību atstāt visu, lai turpmāk ietu Kristus ceļu… Un Viņš atnāk un piedod visu tādai dvēselei, kura atklāja Viņam sevi pilnīgi, un no visas sirds nodevās Savam Glābējam.
Patiesa grēknožēla atklāj mūsos dzīvu ticību, kuras virzītājspēks ir mīlestība. Caur dzīvo ticību ienākot cilvēka sirdī. Kristus mūs pamodina un apgaro, tas ir, pilnīgi pārveido dvēseli, kas ir Dieva radījums. (Ap. Pāvila Vēst. Efeziešiem 3. Nod. 17. Pants) Uz dzīvās ticības spārniem nesta, mūsu dvēsele dodas uz Dieva kalna virsotnēm, no kurienes atklājās mūžība, pilnība un svētlaimība. Cits ticības paveids – cilvēciskā ticība – ir pasīva, mirusi, miesīga, tai nav mīlestības darbu. Tāda ticība piemīt arī velniem, tas ir, ļauniem gariem; viņi nenožēlo savu rīcību un nav spējīgi ne uz kādiem mīlestības darbiem. Nožēlojama, nevarīga un nespēcīga ir cilvēciskā ticība! Viņa nespēj bagātināt debesu bagātību klēti, nedz dzemdināt kaut ko garīgu, mūžīgu, pilnīgu! Cilvēciskā ticība pauž vienīgi dvēseles tiekšanos pie Dieva! “Ko tas palīdz, mani brāļi, apustulis griežas pie ticīgajiem. Ja kāds teic, tam esot ticība, bet tam nav darbu? Vai ticība viņu var izglābt? Ja brālis vai māsa ir kaili un tiem trūkst dienišķās barības, bet kāds no jums viņiem teiktu: “Ejiet ar mieru, sildieties un paēdiet, bet nedotu viņiem to, kas miesai vajadzīgs, ko tas palīdz? Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā ir pati par sevi nedzīva.. “Tu tici ka ir viens Dieva, tu dari labi, arī ļaunie gari tic un dreb.” (Jēkaba Vēstule 2. Nod. 14-19 Panti) Apustulis Jēkabs mirušo ticību garīgi raksturo kā sātanisku ticību. Mirušie ticīgie, gluži kā ļaunie gari, nenožēlo savus grēkus, caur ko norisinās cilvēku iekšējās dabas pārveidošana, tādēļ viņu dzīve turpina tecēt pa veco ierasto gultni, un viņiem pilnīgi sveši dzīvās ticības un mīlestības darbi. Dzīvās ticības būtība atklājas mīlestības darbos. Kur nav mīlestības uz Dievu un cilvēkiem, tur par dzīvo ticību nevar būt ne runas. Svēto Rakstu piemēri apliecina šo lielo patiesību. Vispilnīgāk dzīvās un nedzīvās ticības būtība ir izanalizēta darbā. “Ko Jūs Meklējiet Dzīvo Starp Mirušajiem?” Ticīgie bez ticības – tā ir pēdējo laiku zīme. Tādēļ jābūt uzmanīgiem un modriem, lai arī mēs nekļūtu par reliģiskiem ateistiem, jo šī sērga nogāzīs no debesīm trešo daļu zvaigžņu, kā par to mums vēsta Atklāsmes grāmata. Tie kādreiz bija patiesi ticīgie, jo spīdēja kā zvaigznes, tas ir, prata arī citus cilvēkus pievest pie dzīvās ticības uz Kristu, bet pūķis ar viltību un nepareizām maldu mācībām novērsa viņus no šaurā ceļa un nogāza pie zemes. Šīs zvaigznes, kas spēja rādīt citiem gaismu, novirzoties no Kristus ceļa un atkal nostājoties uz saviem personīgiem, zemišķiem, cilvēciskiem ceļiem izrādīsies nomestas no debesīm uz zemi. Reliģiskais ateists ārēji ņemot gan pēc vārda, gan piederības paliek Kristietis. Vēl vairāk – viņš pienes upurus un ņem dalību labajos darbos; viņš apmeklē garīgas sapulces un pat sludina citiem. Viņš studē Dieva Vārdu, lūdz, māca citus dzīvot Kristīgu dzīvi, viņš prot izteikt savas domas gudri, dziļi un skaisti. No ārpuses skatoties, liekas, it kā viss ir kārtībā un daudziem šķiet, ka viņiem ir darīšana ar patiesiem sirsnīgiem kristiešiem. Turpretim Kristus dievišķajam skatam paveras pavisam citāda aina. Reliģiskais ateists iekšēji netic Dzīvajam Dievam, viņam nav sadraudzības ar Dzīvo Dievu, viņš nesaņem atbildes uz lūgšanām, par visām lietām spriež no sava miesas prāta viedokļa, runā tikai no sevis, jo Dieva atklāsmes nepazīst. Reliģiskais ateists netic dzīvai sadraudzībai ar Kristu, netic, ka arī mūsu dienās var piepildīties Kristus Vārdi, proti, ka Viņa avis dzird Viņa balsi un pazīst Ganu personīgi. Viņi netic, ka Kristus garā atklājas saviem mācekļiem, kā par to teikts Jāņa Ev. Un Atklāsmes grāmatā. Tādējādi reliģiskiem ateistiem trūkst dzīvās ticības, un runājot par Kristu, viņi paši netic Dzīvajam Augšāmcēlušajam Kristum. Viņi visu vērtē ar zemišķās labklājības mērauklu, un prot labi iekārtoties virs zemes. Tas ir visizplatītākais mūsdienu ticīgo tips.
Kāta ticība bija Ābelam un kāda Kainam? Ābels un Kains – viņi abi, ticot uz Dievu, pienesa upuri, bet Ābela upuris bija pienests Dzīvā ticībā, ko caurstrāvoja mīlestība. (Marka Ev. 11. Nod. 23. Pants) Kains turpretim pienesa savu upuri sātaniskā ticībā. Ābels dzīvās ticības vadīts savu upuri attīrīja caur grēknožēlu, pazemību un paklausību, citādi Dievs to nebūtu pieņēmis. Kains savu upuri nenomazgāja grēknožēlā, tādēļ viņa sirds palika aizslēgta Dievišķajai ticībai, bet atvērta grēkam, ļaunumam, ienaidam. Abi brāļi ticēja uz Dievu, un abi ticībā pienesa upuri Dievam, bet izrādījās, ka Ābela ticību pavadīja svētbijība un mīlestība, bet Kaina ticība Dieva skatījumā izrādījās sārņaina, un to nepavadīja mīlestības darbi. Ticība no Dieva ienāk tīrā sirdī, sirdī kura nodevusies pilnīgi Dievam, sirdī, kura pienesusi grēknožēlas un atgriešanās upurus. Cilvēciskās ticības pamatā ir vienīgi pašpārliecinātība. “Iesākumā bija Vārds.” Tas nozīmē: ka garīgā Dzīvība sakņojas Dieva Vārdā; un mūsos var dzimt garīgā dzīvība, ja mums ir dzīva patiesa ticība vārdam, tāda ticība, kas nepazīst šaubas un svārstības par to, ko Kungs ir teicis caur savu Vārdu un kas ar sajūsmu uzņem ikkatru Dieva Vārdu kā neapšaubāmu Patiesību. Dzīvā ticība pārliecinās, ka Vārds ir nācis no Dieva un tādēļ nekādas šaubas par Viņa Vārdu nepieļauj. “Dievs sacīja” .. un tādēļ kristietim nav tiesību spriedelēt un šaubīties tur, kur runā Kungs. Kas paklausa Vārdam, pāriet no nāves dzīvībā (Jāņa Ev. 5. Nod. 24. Pants) Tikai dzīva ticība spēj izmainīt un pārveidot cilvēka sirdi, dot tai jaunu virzienu un atklāt garīgo dzīvību. Tāda ir ticība no Dieva kā formulē Svētie Raksti. (Marka Ev. 11. Nod. 23. Pants; Apustuļu Darbi 3. Nod. 16. Pants) Ticība ir gara darbības izpausme un garīgo pārdzīvojumu sfēra. Ticība ir Dieva dāvana, Svētā Gara auglis. (Ap. Pāvila 1. vēstule Korintiešiem 12. Nod. 9. Pants; Ap. Pāvila Vēst. Galatiešiem 5. Nod. 22. Pants) Tic nevis ar galvu un prātu, bet ar sirdi. (Apustuļu darbi 8. Nod. 37. Pants) Tikai “ar sirds ticību panākama taisnība”. (Ap. Pāvila Vēst. Romiešiem 10. Nod. 9-10 Panti) Citu ticību, kas spētu cilvēkus vest pie taisnošanas, Dieva Vārds nepazīst. “… Viena ticība..” (Ap. Pāvila vēstule Efeziešiem 4. Nod. 5. Pants) Ticība pie indivīda var dažādi izpausties, taču savu garīgo būtību viņa nemaina atbilstoši indivīdu pārdzīvojumiem. Dievs ir bezgala labs un žēlsirdīgs un tie, kas Viņu meklē, vienmēr pie Viņa atradīs apžēlošanu un svētību un nekad neaizies pazušanā, ja nepazaudēs ticību un mīlestību uz Kungu. Stingri tam ticat, tā saka Dieva Vārds. (Pr. Jeremijas Grāmata 29. Nod. 11-13 Panti) Vajag ticēt tam, ko saka Dieva Vārds, nevis ko iečukst sātans. Vairāk ticiet Kristus palīdzībai un Viņa asins spēkam… Jums ir it kā abstrakta, auksta ticība un mīlestība uz Kristu. Nepieciešama dzīva ticība un dzīva liesmojoša mīlestība uz Kristu… Atmetat mirušo ticību un nedzīvu mīlestību, saņemiet ticību un mīlestību no Dieva. Bez dzīvas ticības vispār nav iespējams iet Kristus ceļu. Kristum ļoti nepatīk, ka jūs neticiet Viņam. Kristus ir patiesība un Viņš nevar melot. (Jāņa Ev. 16. Nod. 9. Pants) Kas tad mūs izglābs! Mums ir tikai Viens Glābējs un cita Glābēja nav. (Apustuļu darbi 4. Nod. 11-12 Panti; Ap. Pāvila Vēstule Romiešiem 5. Nod. 9-10 Panti)
Mani dārgie, tūliņ nepieciešams nožēlot šo neganto grēku. Jo pats sātans ir sacēlis jūs pret Kristu. Kam tad var uzticēties?… Kādēļ tad tu, brāli netici? Kad laupītājs pie krusta ticībā uzņēma Kristus teiktos vārdus, ka “šodien tu būsi ar Mani Paradīzē”, kad viņš tos ticībā uzņēma, tikai tad patiešām varēja notikt tas, ka viņš bija kopā ar Kristu paradīzē. Viņš ticēja Kristus vārdiem lai gan paradīzi vēl nebija redzējis. Bet kādēļ Tu, brāli, netici? Ak, esi uzticīgs, tici un nešaubies!
Dieva mīlestība tiek izlieta cilvēku sirdīs un sāk darboties tikai tad, ja mums ir dzīva ticība. Dārgo brāli, nešaubies ticībā, izmet no savas sirds lielo tumsas un elles spēku, nespriedelē tik daudz ar prātu, bet visu garīgo pieņem ar sirdi…
Nesamulstiet, bet lūdzat un ticat Dieva spēkam! Lūdzu nešaubieties par praviešiem!
Izraels arī nešaubījās par Mozu! Lasiet Bībeli, Dieva Vārds ir labi jāzina. Un ja arī Dievs pielaiž jūsu ticības pārbaudījumus, tad kādēļ vainīgi pravieši? Pravieši nav augstāki par Dievu. Ko Dievs liek, to viņi ir darījuši.
… Pārbaudītā ticība, kas darbojās caur dievišķo mīlestību, ir dārgāka par zeltu, tā saka Dieva Vārda teksts. (Ap. Pētera 1. Vēstule 1. Nod. 7-8 Panti)
Dieva Vārds atklāj, ka garīgie ieguvumi atklājas Kristus atspīdēšanas dienā, caur pārbaudīto ticību.
Pirmkārt, viņa tad būs par teikšanu jums, jo jūs paši izvēlējāties krusta ceļu, šauru un ērkšķainu – ceļu, kas ved mūs tieši pie Kristus. Pagodinājumu, teikšanu pelna tas, kas izvēlas šo ceļu un ar prieku gatavs iet cauri ticības pārbaudījumiem.
Otrkārt, ejot ticībā pakaļ Kristum, jūs sasniedzat garīgo godu piederēt pie patieso Kristus mācekļu pulka, kas bija ar mieru visu atstāt, lai sekotu Kristum!
Kāds tas būs pagodinājums, kad Pats Kristus jūs stādīs Tēva un eņģeļu priekšā un apliecinās savus uzticīgos mācekļus.
Treškārt, pārbaudītā ticība ieved jūs Dieva Dēla godības un slavas pilnajā garīgajā stāvoklī. Notiek vislielākais brīnums: Viņš jūs pārbaudītus un atrastus uzticīgus, ietērpa Svētās Godības un Slavas drēbēs.
Redzot kāds Viņš ir, mēs kļūsim Viņam līdzīgi, saka Dieva Vārds.
Kādēļ pārbaudītā ticība tiek tik augstu vērtēta? Tādēļ, ka neredzot Viņu fiziski, pat vissmagākos pārbaudījumu brīžos, ciešot bēdas un nesot savu dzīves krustu, tomēr ticat, ka Viņš ir ar jums un ka Viņš pēc pārbaudījuma stundām atnāks pie jums un klusi, klusi garā teiks jūsu sirdīs: “Tas Esmu Es, nebīsties!” Un neredzot Viņu ar acīm, jūs ticat, ka Tas ir Viņš tieši Viņš – Dieva Dēls, jūsu Glābējs; kas Savas Asinis izlēja par jums, un nomira, kad vēl nemaz nebijāt šai pasaulē.
“Tas Esmu Es” – tā Kristus atklāj, ka atnācis Viņš Pats. Tādos brīžos nedrīkst šaubīties, analizēt ar prātu, kritizēt, bet Ir Jātic!
Un šo ticību, kas mīlestībā uz Kristu ir gatava paciest pārbaudījumu ciešanas, atklāj grēknožēla un atgriešanās! Lūk, tāda ir dzīvā Ticība no Dieva, ko nevar aprakstīt cilvēciskiem vārdiem. Tikai šī ticība ar prieku dodas pretī pārbaudījumu ciešanām, caur to kļūstot neizsakāmi vērtīgāka un atklājot mums pārbaudītu ceļu mūsu dvēseļu glābšanai! Priecāsimies, ciešot dažādas kārdināšanas bēdas!
Āmen.

Apvienības "Vienotība kristū" oficiālā mājas lapa
Copyright uhendus-kristuses.eu © 2020